Vakars autoostā. Laikam jau tipisks. Ik pēc mirkļa kāds diedelē cigareti, un kopskats, sevišķi vakarpusēs, tur īpaši labs, saudzīgi sakot, nav.
Vakars autoostā. Laikam jau tipisks. Ik pēc mirkļa kāds diedelē cigareti, un kopskats, sevišķi vakarpusēs, tur īpaši labs, saudzīgi sakot, nav. Tā arī otrdienas vakarā man lietū izmirkušām un nobristām sandalēm kājās piestreipuļoja kāds pusgadsimtu jau “norāvis” zemākās inteliģences pārstāvis.
Miesa viņam trīcēja brangāk nekā manas rokas ikdienā. Taču tas būtu mazākais. Kā jau zināms, brīžos, kad pienāk kāds manāmi nošļucis un neskaidrs purniņš, diez vai tiks prasīts, cikos brauc kāds autobuss vai kā atrast Jelgavas domes ēku.
Arī šis kungs, tāpat kā citi iepriekšējie un droši vien vēl ne mazums nākamo, palūdza cigareti. Klusēdams (kā parasti) iedevu, piebilstot, ka naudiņu var nopelnīt ar darbu. Taču minētais bēdubrālis bija neatlaidīgāks. Viņš spēja ne vien palūgt aizkurināt smēķi, bet pēc gara nelaimes stāsta par nule apbedīto tēvu pajautāja arī naudiņu alus pudelei.
Neuzskatu sevi par lētticīgu, bet, par spīti viņa bēdustāstam, vilku laukā maku. “Cik?” noprasīju, pie sevis domājot, ka lētākie spirta un kaut kā aliska sajaukumi nav dārgāki par pārdesmit santīmiem. “Latu,” skanēja atbilde tādā intonācijā, it kā nožēlojamā paskata kungs man prasītu pussantīmu. Lai tiktu no uzbāzības vaļā, iedevu ar lasi rotāto monētu, kas kabatā bija iegūlusi brauciena samaksai.
Taču kunga uzstājīgums tik viegli nebija novēršams. Šis sāka buldurēt par to, ka liktenis viņu neesot žēlojis [tagad žēlo nodiņģēts un lēts alkohols], ka tikko iznācis no slimnīcas, tad arī uzzinājis par mirušo tēvu. Piesolīja – visiem tēvi mirstot, reiz tā izrīkošoties arī manējais radītājs. Sapratu, ka sava tēva bērēs viņš pat nav piedalījies, kur nu vēl rīkojis. Saviebos gan no nožēlojamā pāris minūšu sarunu biedra, gan par savu reizēm nevajadzīgo labsirdību. Taču “misters pļēgurs” palūdza vēl naudiņu. Cigaretēm.
Ar to manai cēlajai dabai bija pielikts punkts kā sērkociņš pērnajai zālei. Kaut savaldoties [publiskā vietā traci kauns rīkot], tomēr izstāstīju, ka palīdzību var saņemt attiecīgās instancēs vai arī naudiņu nopelnīt ar vieglāku vai grūtāku darbu. Teicu, lai iet prom.
Tad vēlreiz secināju nu jau kādu laiku piemirstu domu un reizē arī vēlējumu citiem – nekļūstiet savā pieticībā nekaunīgi. Šis bija stāsts par cilvēku, kas citādi laikam nekad nav pratis gan prāta, gan citu trūkumu dēļ. Diemžēl ikdienā bieži nākas redzēt, ka arī gudrajām galvām no pieticības līdz augstprātīgai nekaunībai robeža pārlieku trausla.
