… Atkal bariņš jauniešu, aiz bravūrīga skaļuma un šķietamas bezrūpības slēpjot apmulsumu un neziņu par gaidāmo rītdienu, mīņājas lidostā, reisu uz Kopenhāgenu gaidot, lai tālāk dotos uz Dublinu, Īriju – īstu Leiputriju…
… Atkal bariņš jauniešu, aiz bravūrīga skaļuma un šķietamas bezrūpības slēpjot apmulsumu un neziņu par gaidāmo rītdienu, mīņājas lidostā, reisu uz Kopenhāgenu gaidot, lai tālāk dotos uz Dublinu, Īriju – īstu Leiputriju, kur pat visvienkāršākajā darbā var nopelnīt ministra algu. Vai arī mīņāšanās notiek Rīgas starptautiskajā autoostā pirms ceļa uz Vāciju, Somiju, Zviedriju. Kāda starpība, kurp un ar ko braukt, galvenais ir pats fakts: bezdarba sērgas ķerto Latviju pamet simtiem un tūkstošiem cilvēku.
Statistika liecina: pērn iedzīvotāju skaits valstī samazinājies par 13,8 tūkstošiem cilvēku. Samazinājies ne jau tādēļ, ka izmirstam. Paldies Dievam, jaundzimušo bijis vairāk nekā nelaiķu. Mūsu kļūst mazāk, jo Latvijas pilsoņi izceļo. Lai «normāli» pelnītu, lai elementāri apmierinātu savas vajadzības, ko šeit, dzimtenē, izdarīt nav iespējams.
Aizbrauc ne jau slinkākie un neuzņēmīgākie. Aizbrauc tie, kas nekad un nekur nebrauktu, ja vien viņiem netiktu atņemta iespēja savas zināšanas, prātu, enerģiju un rokas savā valstī pārdot par cilvēka cienīgu cenu. Protams, viņu vidū ir arī «laimes meklētāji», bet vai gan tas arī nenozīmē, ka viņiem liegta iespēja laimi atrast tepat, Latvijā?
Visā pasaulē gan nav nekas neparasts meklēt darbu citās valstīs. ASV un daudz kur citur pat ir populārs termins «ekonomiskā migrācija». Taču attiecībā uz mūsu valsti, tāpat kā daudz kam citam, arī darba meklējumiem svešatnē piemīt kaut kas nežēlīgi kariķēts, apzīmogots ar pazemojošu nolemtību.
Šā gada sākumā Eiropas Savienības (ES) paplašināšanas komisārs Ginters Ferhoigens ierosināja noteikt ierobežojumus ES kandidātvalstīm – septiņus gadus pēc jauno valstu uzņemšanas ES darba tirgū neielaist strādniekus no Austrumeiropas. Lai arī oficiāls ES viedoklis šajā jautājumā nav pieņemts, tas tomēr lieku reizi apliecina, ka Latviju neviens ar atplestām rokām Eiropā negaida, ka «Latvija tiek uztverta kā Eiropas izgāztuve» (tā «punktus uz «-i-»» skarbi salicis Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs J.Radzevičs).
Tostarp avīzes pārpilnas ar piedāvājumiem iekārtot darbā ārzemēs, un simtiem cilvēku, nespēdami nopelnīt iztiku šeit, dodas peļņā uz svešām zemēm. Daudzi iekārtojas par bērnu auklēm, strādniekiem fermās un būvdarbos, par sanitārēm, apkopējiem. Vairāk veicas tiem, kas darbā ārzemēs iekārtojas oficiāli: uz viņiem (vismaz formāli) attiecas katrā valstī ar likumu noteiktās sociālās garantijas, viņi maksā nodokļus un arī saņem puslīdz atbilstošu atalgojumu. Bet lielākā daļa tomēr, strādājot vismelnākos darbus, saņem vidēji tikai trešo daļu tā atalgojuma, kāds būtu jāmaksā attiecīgās valsts pilsoņiem.
«Visknauzerīgākie» maksātāji ir Zviedrijā. Vislabākais viesstrādnieku atalgojums Eiropā ir Anglijā (bet tur arī visstriktāk seko tam, lai netiktu ielaisti nelegāli strādnieki). Neraugoties uz visu – nedrošību, ilgstošu dzīvi svešumā un citām neērtībām – mūsu tautieši «tur», strādājot nekvalificētu darbu, nopelna vidēji 1000 līdz 1500 dolāru mēnesī. Tādēļ daudzi, pārāk neprātojot, izšķiras par labu darbam aiz Latvijas robežām.
Diemžēl pārāk bieži paļāvība uz likteni vien beidzas traģiski: meitenes, rožainu peļņas solījumu vilinātas, tiek iegrūstas prostitūcijas tirgū, daudzi – pārāk daudzi – laimes meklētāji, nelegāli strādādami svešā valstī, «saķēpā» savu biogrāfiju, nokļūdami to kategorijā, kam turpmāk ilgus gadus būs liegts šķērsot attiecīgās valsts robežu. Bet vēl citi vienkārši tiek elementāri un brutāli izmantoti un apmuļķoti, jo paļāvušies uz «kaktu firmu» viltus solījumiem.
Latvijā oficiāli iekārtot darbā ārzemēs tiesības ir tikai Nodarbinātības valsts dienestam (NVD), kas, rūpīgi izstudējis iespējas un sniegtās garantijas, šīs tiesības var deleģēt arī dažām privātām firmām.
NVD saskaņā ar starpvalstu līgumiem par viesstrādnieku un praktikantu apmaiņu katru gadu tiesīga nosūtīt strādāt uz Vāciju 100 profesionāli izglītotu strādnieku, bet uz Zviedriju – 300 jauniešu no Latvijas. Ne ar vienu citu pasaules valsti NVD līdzīgu līgumu nav. Darbu citās ārvalstīs var piedāvāt dažādas firmas, taču, lai izvairītos no krāpšanas (kas diemžēl ir visai izplatīta), darba meklētājiem jāievēro pats svarīgākais nosacījums: ierodoties kādā līdzīgā firmā, tur redzamā vietā jābūt izliktiem diviem dokumentiem. Vienam jāapliecina tas, ka firma reģistrēta LR Uzņēmumu reģistrā, otram dokumentam jābūt NVD izsniegtai licencei, kas apliecina firmas legalitāti un tai piešķirtās tiesības iekārtot cilvēkus darbā ārzemēs. Ja darbā iekārtošanas firmas darbojas legāli, to pienākums ir garantēt darba meklētāju sociālo un cita veida aizsardzību.
Katru nedēļu NVD Jelgavas centrā par iespējām strādāt ārzemēs interesējas divi trīs cilvēki. Viņiem tiek pastāstīts, ka kandidātiem izvirzītas stingras prasības. Tiem, kas vēlas strādāt Vācijā, jābūt 18 līdz 40 gadu veciem, viņiem jābūt pabeigtai profesionālai izglītībai vai atbilstošai kvalifikācijai un (ar dokumentiem apliecinātam) darba stāžam savā profesijā vismaz divi gadi beidzamo piecu gadu laikā. Viņiem jābūt Latvijas pilsoņiem un jāprot vācu valoda vismaz tādā apjomā, lai varētu saprasties ar darba devēju noteiktas profesijas ietvaros. Darba atļauja parasti tiek dota uz 12 mēnešiem, šos cilvēkus sociālās aizsardzības un darba tiesību ziņā pielīdzinot Vācijas strādniekiem. Atalgojums tiek garantēts ar atbilstošu stundas tarifa samaksu. Viesstrādnieku apmaiņā nav paredzēta ierašanās kopā ar ģimeni. Vācijā pieprasīti šādu profesiju strādnieki: namdari, mūrnieki apmetēji, 4. un 5. kategorijas celtniecības speciālisti, dārznieki, kvalificēti mežstrādnieki, jumiķi, maiznieki, konditori, pavāri, bruģētāji, lauksaimnieki, skārdnieki un medmāsas veco ļaužu un invalīdu aprūpē. Lai pretendētu uz darbu Vācijā, jāiesniedz vairāki dokumenti (kādi tieši – var uzzināt NVD). Jāuzsver, ka svarīgi zināt valodu, jo darba devējam ir tiesības pārtraukt darba attiecības un likt viesstrādniekam atgriezties Latvijā, ja valodas zināšanas nav pietiekamas paredzētā darba veikšanai. Darba starpniecība NVD prasa laiku no diviem līdz sešiem mēnešiem. Vīzas noformēšanu un ceļa izdevumus līdz darba vietai sedz pretendents. Darbā iekārtošanu ārzemēs NVD veic bez maksas.
Līdzīgas prasības ir izvirzītas pretendentiem darbā Zviedrijā, tikai tur vēl ierobežotāks vecuma cenzs – līdz 30 gadu vecas pilngadīgas personas. Pašreiz vislielākās iespējas esot pretendēt uz darbu šajā valstī lauksaimniecībā, dārzkopībā un lopkopībā. Jāievēro, ka praktikantu darba atļauja Zviedrijā tiek izsniegta tikai noteiktai profesionālajai darbībai, šajā laikā nedrīkst strādāt citus, atļaujā neminētus darbus.
NVD Jelgavas centra darbinieki pretendentus nosūta vai nu uz Nodarbinātības valsts dienestu Rīgā (ja attiecīgā persona vēlas atrast darbu kādā no pieminētajām divām valstīm), vai arī sniedz informāciju par tām firmām, kurām ir oficiālas tiesības piedāvāt darbu ārzemēs. Šādām firmām licences izsniegtas dažādos laikos, tās var arī netikt pagarinātas vai arī tikt anulētas, tāpēc šādu firmu saraksts var mainīties.
Katrā ziņā ir krietni daudz ierobežojumu darba meklējumiem citur. Bet, jo vairāk ierobežojumu, jo vairāk attīstās nelegālais darba tirgus. Ja Latvija tiks uzņemta ES, atliek cerēt, ka arī uz mūsu valsts pilsoņiem attieksies viena no ES pilsoņa brīvībām – brīva darbaspēka kustība. Kurš atceras padomjlaikus, zina, ka kārtīgs mūrnieks pelnīja, piemēram, Vladivostokā tikpat, cik Rīgā. ES būtībā tā pati «savienība» vien ir – ar visiem pilsoņiem paredzētām vienlīdzīgām tiesībām. Tātad neatkarīgi no pilsonības un tautības nozīme būs tikai cilvēku kvalifikācijai un uzņēmībai (tātad svarīgi apgūt, pirmkārt, pieprasītu profesiju, otrkārt, apgūt to akredidētās mācību iestādēs, lai tās izsniegtais diploms tiktu starptautiski atzīts). Bet, ja tā, tad jau arī tepat varēs pelnīt ne mazāk kā tagad kaut kur Īrijā, Norvēģijā vai Vācijā. Un nevajadzēs nekur doties laimi meklēt.
Ja vien būs pietiekami daudz darba vietu…
Skan mazliet utopiski, vai ne?
