Latvijā tikai mūsu pilsētā aplūkojama starptautiskā darbu skate.
Latvijā tikai mūsu pilsētā aplūkojama starptautiskā darbu skate
7. Baltijas valstu medaļu mākslas triennāle notika pagājušajā gadā Viļņā. Kopš 1. februāra tā skatāma Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Ja atceramies, arī iepriekšējā 2004. gadā mūsu zemē bija aplūkojama tikai Jelgavā. Kā liekas, tā jau ir tradīcija – Baltijas valstu medaļu mākslas triennāles izstādi Latvijā rīkot mūsu pilsētā, kas ir apsveicama parādība – nozīmīgas skates rādīt ārpus galvaspilsētas.
Nezinu, vai patiesi Igaunijā medaļu māksla ir tik maz populāra, taču šajā izstādē šo kaimiņvalsti pārstāv vien trīs autori, no kuriem viens ir lietuvietis – Ādolfs Šaulis, kas mācās Tallinā un tāpēc pārstāv igauņus.
Robežpārkāpēji lietuvieši
Lielāko daļu izstādes veido leiši un latvieši – mūsējo ir 31 autors, bet dienvidu kaimiņiem ir 29 mākslinieki.
Agrāk bija pieņemts, ka medaļa vai plakete nedrīkst būt lielāka par 20 centimetriem, taču lietuvieši ļoti bieži šo robežu pārkāpj. Viņi izceļas ar lielāku eksperimentēšanas garu, biežāk izmanto šajā tēlniecības nozarē netradicionālus materiālus un tehniku, piemēram, galvanoplastiku (Egle Čejauskaite). Jaunu izteiksmes līdzekļu un formas meklējumi noved arī pie tā, ka vienu darbu veido vairāki fiziski nesaistīti priekšmeti. Medaļa it kā iekaro telpu, patapinot no stājskulptūras tās izteiksmes veidu. Daži mūsu kaimiņi tiecas medaļas virsmu pieblīvēt ar detaļām, nereti padarot to ļoti nervozi drudžainu vai ornamentālu. Formas ir robustas, patapinātas no tautas koktēlniecības arsenāla (Jolanta Belkevičiene, Darjus Drulis). Vēl jāmin Romualda Inčinauska darbi, kuros izmantota māla pamatne,
kas atgādina ķieģeli vai neglazētu krāsns podiņu. Uz tās veidoti izteiksmīgi bronzas vai alumīnija tēli, uzraksti, ornamenti.
Neviennozīmīgi vērtējami Vitauta Mockaiša darbi. Viens no tiem, kas veltīts 1940. gada 15. jūnija Lietuvas okupācijas un genocīda dienai, formāli pieskaitāms medaļu mākslai. Taču autors to veido kā muzeja eksponātu ar palielināmo stiklu, kurā redzams dzeloņstiepļu posms. Tādējādi tas uzlūkojams kā politiski un patriotiski ievirzīts darbs, asprātīgs un ar dziļiem zemtekstiem.
Konservatīvie latvieši
Kaut arī lietuviešu mākslinieku vidū ir autori, kas dod priekšroku klasiskai medaļu formai (Remigija Vaitkule), tomēr uz viņu ekspozīcijas fona latvieši izskatās konservatīvāki. Protams, ir arī dažas “lielgabarīta” medaļas (plaketes?), tomēr vairumā gadījumu meklējumi un atradumi notiek medaļu mākslas noteiktās robežās.
Vecākās paaudzes māksliniece Gunta Zemīte izmanto vienreiz apdedzinātas māla lauskas, kuras savieno ar sarkaniem vilnas diegiem, panākot ļoti pievilcīgu efektu. Māra Mickēviča eleganti sakļauj akmeni ar metālu. 1989. gadā dibinātā Latvijas medaļu mākslas kluba vienīgais vadītājs Jānis Strupulis rāda gan klasiska tipa medaļas, gan netradicionālas formas meklējumus.
Kā parasti, ar oriģinālu domu un tēlainību izceļas Bruno Strautiņa darbi, atrodot savai idejai neierastus veidolus – trīsstūrus un citas formas, savienojumus ar stiklu, divu dažādu metāla plākšņu sastatījumus, pat sietu. Ar diviem formās lapidāriem darbiem piedalās Uga Drava no Kanādas, kā arī Valentīna Zeile no Francijas ar gladiolām veltītu darbu.
Ļoti patīkami, ka pārliecinoši uzstājas divas jelgavnieces. Inita Vilks līdz šim izstādēs piedalījusies ar gleznām. Šoreiz viņa izveidojusi vairākas medaļas (dažas atlietas mālā) ar sev iemīļoto dzīvās pasaules tēmu, un jāteic ļoti sekmīgi. Manuprāt, šeit viņas daiļrades galvenā tematika atradusi ļoti piemērotu izteiksmes veidu un materiālu.
Izstādē sastopamies arīdzan ar pieciem tēlnieces Nellijas Skujenieces darbiem. Māksliniece pievērsusies Antuāna de Sent-Ekziperī “Mazajam princim”, kam viņa veltījusi medaļu triptihu. Lakoniska izteiksme, jūtīga virsmas apdare un viegli nolasāms. Klasiski skaidra ir sengrieķu Aspazijai izgatavotā medaļa.
Pieņemu, ka 7. Baltijas valstu medaļu mākslas triennāles skate ir, tā sakot, mīļotājiem. Varbūt skatītāju nebūs daudz, bet, ceru, izstādē katrs kaut ko iegūs arī sev. Tiesa gan, samulsina tas, ka nav atzīmēts, kuru valsti katrs izstādes dalībnieks pārstāv. Vismaz latviešu ekspozīcijai jau nu gan varēja darbu nosaukumus, tehniku un darināšanas gadu uzzināt.
