Diezin vai jebkad uzzināsim tā cilvēka vārdu, kurš ierosināja sadoties rokās trijām Baltijas tautām. Parasti tie paliek kautrības ēnā, taču viņu iecerēm vienmēr piemitis neatgriezenisks dzīvīgums.
Diezin vai jebkad uzzināsim tā cilvēka vārdu, kurš ierosināja sadoties rokās trijām Baltijas tautām. Parasti tie paliek kautrības ēnā, taču viņu iecerēm vienmēr piemitis neatgriezenisks dzīvīgums. Dzirkstī, kas pārlec no cilvēka uz cilvēku, no cilvēka uz tautu, no tautas uz tautām vienotai, izšķirošai rīcībai.
Tas notika pirms 17 gadiem. Bet vēl pirms tam bija sākusies Baltijas atmoda. Sociālisma važas nokratījusi Polija, grūstošais Berlīnes mūris apvienojis Vāciju, un modās pārējā Austrumeiropa. Tomēr Baltijas tautām vēl pietrūka īstena brīvības gara vienotības. Un tad, īstajā laikā, nāca šā cilvēka ierosinājums, jo bija apritējis 60 gadu, kad divu impēriju – PSRS un Lielvācijas – ārlietu ministri parakstīja to velnišķīgo nolīgumu, kas iegrūda pasauli tās vēsturē vispostošākajā karā ar vēlēko padomju terora pārvaldi un okupāciju visā Austrumeiropas telpā. Molotova un Ribentropa paraksti apzīmogoja slepeno papildprotokolu, kas atļāva Staļinam brīvu rīcību Baltijā un Hitleram Polijā. Laiks nelika gaidīt. Vispirms Vācija un PSRS iekaroja un sadalīja Poliju. Tad sekoja PSRS ultimātprasības Lietuvai, Igaunijai un Latvijai pēc karabāzēm. Tādas saņēma arī Somija. Un te pietrūka šā roku satvēriena, pret kuru diez vai PSRS uzdrošinātos sākt karadarbību 2000 km garā frontē. Somija prasībām nepiekrita, karoja un, kaut zaudēja, savu neatkarību saglabāja. Baltijas valstis prasībām piekrita un piedzīvoja 50 gadu okupāciju, plānveida genocīdu, par ko pašlaik vēl spēj liecināt aptuveni 15 000 izdzīvojušo politiski represēto. Pēc šiem garajiem gadiem nāca lielā saprašana, ka tikai roku rokā, plecu pie pleca gūstama un nosargājama svētā brīvība.
Šo rindu autoram toreiz tika uzticēts pie Jelgavas kultūras nama pacelt starta karogu izbraucienam uz Rīgas – Bauskas šosejas posmu. Atmiņā saglabājusies milzumgarā autobusu kolonna. Vienlaikus no tuvējā aerodroma pacēlās un zemlidojumā pārlidoja kara helikopters, demonstrēdams zem korpusa piestiprinātās raķetes. Tas palika “kaujas dežūrā” visu pasākuma laiku. Sevišķi aizkustināja Jelgavas skauti, kas šo ceļu mēroja pārgājienā. Nākamajā gadā Baltijas ceļa atcerei tika nolemts iedegt ugunskurus visā maršrutā no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai.
Jelgavas novada politiski represēto apvienība “Staburadze” šajā pasākumā gan nepiedalījās, bet pulcējās Svētbirzē, nodibinot tradīciju turpmāk ik gadu tur aizdedzināt simbolisku Baltijas ceļa atceres ugunskuru. Šī tradīcija tiek godam turēta un nodota mantojumā paaudzēm. Kā katru gadu, arī šoreiz 23. augustā pulksten 17 Svētbirzē iedegt ugunskuru tiek aicināti visi, kam svēta latviskā brīvības dziņa, dziesmu gars un vienotība.
