Lielās kaislības 16. martā rimušas, bet latviešu SS leģiona tēma ir aktuāla, jo šajā vakarā Krievijā tika demonstrēta filma «Baltijas nacisms», kuru uzņēmusi producentu grupa ar zīmīgu nosaukumu «Trešā Roma».
Lielās kaislības 16. martā rimušas, bet latviešu SS leģiona tēma ir aktuāla, jo šajā vakarā Krievijā tika demonstrēta filma “Baltijas nacisms”, kuru uzņēmusi producentu grupa ar zīmīgu nosaukumu “Trešā Roma”.
Jau 16. gadsimtā krievu cars Ivans Bargais izvirzīja ideju par Krieviju kā trešo Romu, likdams pamatu Krievijas impēriskajām ambīcijām. Rezultātā Baltijā norisinājās nežēlīgais Livonijas karš. Arī 20. gadsimtā un visā cilvēces vēsturē lielākais un postošākais karš radās ne bez Krievijas impērijas pēcteces Padomju Savienības līdzdalības. 22 mēnešus PSRS bija nacistiskās Vācijas sabiedrotā un atkal atguva savas, kā teiktu Pēteris I, “vēsturiskās krievu zemes” – Baltijas valstis tika okupētas.
Filmas ievadā teikts, ka autori grib saprast Baltijas vēstures lappuses. Noskatoties filmu, var konstatēt, ka jau sākotnēji tai ir ideoloģiski mērķi un pārējais tam tiek pakārtots. Saturs un notikumu interpretācija pakļauta populārajam priekšstatam, ka baltieši ir fašisti. Eksperti izvēlēti atbilstoši filmas mērķim. Vēsturnieks Jānis Dzintars, nodēvēts par akadēmiķi, ir galvenais vēsturnieks, tautā mīlēts cilvēks – sociālistiskā darba varonis Viktors Kalnbērzs, no politiķiem visvairāk uzklausīti Nikolajs Kabanovs un Alfrēds Rubiks. Nedaudz vietas atvēlēts prezidentes padomniekam profesoram Antonijam Zundam un politiķim Jurim Dobelim, kā arī daži teikumi paņemti no sarunām ar leģionāriem.
J.Dzintars izceļas ar tādām “pērlēm” kā “darba tauta neieredzēja Ulmaņa fašistisko diktatūru” un “apmēram 80 procentu atbalstīja fašistiskās kliķes gāšanu”, arī A.Rubika apgalvojums, ka viss notika likumīgi, jo bija ievēlēta Saeima, ko vainago N.Kabanova teiktais, ka “Latvija nebija okupēta, jo nebija kara stāvoklī ar Padomju Savienību “. Tiek mēģināts saskatīt nacisma saknes jau “Ulmaņa fašistiskās diktatūras laikā”, bet skaitliski nelielo labējo vai profašistisko organizāciju preses izdevumi, kurus pārlūko J.Dzintars, beidzas ar 1933. gadu. Ulmaņa autoritārās valdības laikā pēc 1934. gada 15. maija tika aizliegtas fašistiskās organizācijas. Padomju Savienības notikumi, piemēram, Staļina režīma represijas, nebija atspoguļoti tā laika Latvijas presē.
1940. gada notikumi Baltijas valstīs filmā attēloti kā bezasiņu revolūcija. Atcerēsimies, ka A.Rubika pieminētās “likumīgās” Latvijas Saeimas vēlēšanas tika sagatavotas desmit dienās, pieļaujot tikai vienu kandidātu sarakstu, kura programmā nebija prasības nodibināt padomju varu, iestāties Padomju Savienībā, veikt īpašumu nacionalizāciju. Baigais gads palicis latviešu apziņā ar masveida represijām, kuru vainagojums bija 1941. gada 14. jūnija deportācija. Filmā tā attēlota kā pretsolis pretpadomju pagrīdes organizācijām. Jāatceras, ka starp izsūtītajiem bija vairāk nekā 3000 bērnu vecumā līdz 16 gadiem…
Nezinot baigā gada notikumus, kas filmā netiek parādīti, nevar runāt par latviešu sadarbību ar nacistisko Vāciju pēc Latvijas okupācijas 1941. gada vasarā. Naidam pret komunistiem un ebrejiem augsni sagatavoja tieši 1940. un 1941. gada notikumi. Nacistu propaganda to veikli izmantoja, piemēram, trīs galvenie represiju organizētāji un īstenotāji bija ebreju izcelsmes čekisti Simons Šustins, Zinovijs Krivickis, Aleksandrs Brezgins. Arāja komandas akcijas bija un vienmēr paliks galvenais kauna traips latviešu sadarbībai ar nacistiem. Filmā tas tiek izmantots pastiprināti, nenosaucot, cik liela bija Arāja komanda. Īpaši tiek izcelts Herberts Cukurs, kuram piedēvēti vismežonīgākie nodarījumi, kas tiesas prāvā pret viņu tomēr netika uztverti nopietni. Cukuru tiesa attaisnoja, bet viņu nežēlīgi noslepkavoja Izraēlas specdienesta aģenti.
Filmā bieži redzama abreviatūra SS. Otrs būtiskākais apvainojums latviešiem un igauņiem par sadarbību ar nacistisko Vāciju ir ieroču SS leģions. Jau sen pierādīts, ka leģionāri bija saistīti tikai ar cīņām frontē un nav saistīti ar civiliedzīvotāju nogalināšanu. Turklāt lielākā daļa 15. un 19. divīzijas karavīru bija mobilizēti piespiedu kārtā, tāpēc to faktiski nevar nosaukt par brīvprātīgu ieroču SS divīziju. Filmā uzsvērts pretējais, ka vairums bija brīvprātīgie un arī Arāja komandas dalībnieki iesaistījās leģionā. Leģionāriem ar gudru ziņu tiek pierakstīti policijas bataljonu, kuros dienēja galvenokārt brīvprātīgie, nodarījumi – partizānu apkarošanas akcijas Baltkrievijā un Ukrainā, geto apsardze Varšavā un tamlīdzīgi. Skaidrs, ka ekspadomju propaganda to negrib atzīt un apšauba arī ASV Senāta 1950. gada rezolūciju par to, ka leģionāri nav saistīti ar nacistu noziegumiem un uz viņiem neattiecas Nirnbergas tiesas spriedums par SS organizācijām kā noziedzīgām pret cilvēci. Protams, A.Kabanovs un viņa līdzinieki Krievijas Domē to uzskata par politisku lēmumu, lai iegūtu jaunus CIP aģentus.
Varam secināt, ka filma “Baltijas nacisms” parāda to, kā vēstures jautājumus var politizēt. Tās mērķis nebija atklāt patiesību par Baltijas vēstures notikumiem Otrā pasaules kara gados. Vēl varētu minēt daudzas puspatiesības vai izdomājumus, kas parādīti filmā. Fakti sakārtoti tā, lai iegūtu attiecīgu rezultātu. Kinohronikas kadri ļoti minimāli attiecas uz Baltijas notikumiem vai ir pretrunā ar diktora tekstu. Cilvēki, kas uzdodas par vēstures ekspertiem, tiek piemeklēti, lai iegūtu attiecīgu viedokli (piemēram, kāpēc par Latvijas vēstures jautājumiem nevarēja pajautāt viedokli tādiem atzītiem speciālistiem kā akadēmiķim Inesim Feldmanim vai profesoram Aivaram Strangam). Visvairāk filmā akcentēti notikumi Latvijā. Vai var teikt, ka Latvija ir vājākais Baltijas posms arī vēsturē?
