Par Latvijas kaimiņvalsti Baltkrieviju dzirdēts tik daudz, ka dažbrīd grūti saprast, kas no visa ir patiesība, kas stāstītāja izdomājums.
Par Latvijas kaimiņvalsti Baltkrieviju dzirdēts tik daudz, ka dažbrīd grūti saprast, kas no visa ir patiesība, kas stāstītāja izdomājums. Vieni par tur notiekošo izsakās teju visaugstākajā pakāpē – gan tur kārtība lieliska, gan tur dzīvo laimīgi un ar dzīvi apmierināti cilvēki. Ja arī kas ne tā, kā vajadzētu, – viss miera un kārtības labad. Tomēr vairumā gadījumu dzirdamas kritiskas runas par to, ka šī valsts ir viena no retajām pasaulē, kas var “lepoties” ar diktatorisko režīmu un ilggadējo prezidentu Aleksandru Lukašenko. Jau sen man bija vēlēšanās palūkoties, kā tad Baltkrievijā dzīvo šodien. Vai tiešām taisnība būs tiem, kas teic, ka viss valsts represīvais aparāts pakļauts tikai tam, lai viens cilvēks varētu noturēties pie varas grožiem neierobežoti ilgu laiku. Par A.Lukašenko, kas jau trešo reizi pēc kārtas ievēlēts par Baltkrievijas prezidentu, dzirdēts gana daudz, tostarp arī rakstīts “Ziņu” lappusēs.
Tā kā Baltkrievijā bija gaidāmas prezidenta vēlēšanas, šķita, kāds gan var būt vēl labāks iemesls, lai turp aizbrauktu un ar žurnālista aci izpētītu, kas un kā. Tāpēc Sorosa fonda Latvija un fonda “Atvērtā Baltkrievija” piedāvājums doties uz šo valsti Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) vadītās novērotāju grupas sastāvā nāca tieši laikā. Kopā ar mani tajā tika iekļauti seši Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieki un vēl trīs cilvēki, kas pārstāvēja dažādas nevalstiskās organizācijas. Mūsu uzdevums bija EDSO misijas sastāvā novērot, cik godīgi un atklāti noris Baltkrievijas prezidenta vēlēšanas. Sākumā šķita, ka tas būs viegls pienākums, taču, atrodoties Baltkrievijā, nācās secināt, ka gluži tā nav.
Ceļš uz Minsku
Lai arī pārstāvēju atzītu starptautisku organizāciju, tiku brīdināts, ka var rasties sarežģījumi saņemt iebraukšanas vīzu, jo ārvalstu žurnālisti Baltkrievijā netiekot īpaši mīlēti. Lai vai kā, vīzu saņēmu savlaicīgi, un 15. marta rītā no Rīgas Starptautiskās autoostas sākās mans ceļš uz Baltkrievijas galvaspilsētu Minsku. Daļa pārējo novērotāju uz turieni bija devušies jau iepriekšējā vakarā ar vilcienu vai līdzīgi kā es, tikai ar savu mikroautobusu.
Tuvākais ceļš ar autobusu līdz Baltkrievijas galvaspilsētai ir caur Viļņu, tāpēc nav brīnums, ka gandrīz visi pasažieri, kā vēlāk izrādījās, brauca tieši uz turieni. Toties Lietuvas galvaspilsētā viņu vietu ieņēma visai skaļš un jautrs baltkrievu sieviešu bariņš, kas, kā varēja noprast, uz Viļņu bija devušās iepirkties. Sievietes sarunājās vietējā Baltkrievu valodas dialektā. Tā man ne vienmēr izrādījās saprotama, gluži kā latviešu valodas pazinējam pirmo reizi nokļūstot īstos Latgales laukos. Tuvojoties robežai, sievietes kļuva rosīgas un sāka sadalīt visai iespaidīgu skaitu Lietuvā iegādātā degvīna pudeļu. Tostarp arī man tika piedāvāts pamēģināt startēt kontrabandista ampluā, tomēr, apzinoties, ar ko tāda izpalīdzēšana varētu beigties, ja Baltkrievijas muitnieki atrastu nelegālos degvīna litrus, laipni kundzēm atteicu. Jāpiebilst, ka, atrodoties Baltkrievijā, neizjutu nelaipnu vienkāršo cilvēku attieksmi tikai tāpēc, ka esmu no Latvijas. Tam iemeslu būtu pietiekami. Vietējos televīzijas kanālos (citus gandrīz nekur nevar uztvert, un satelītu antenas nav pārāk daudz redzamas) mūsu valsts vārds tika piesaukts ne jau labākajā nozīmē. Tieši šajā laikā Latvijā notika leģionāru dienas pasākumi, un masu saziņas līdzekļi bija pilni ar to negatīvu atspoguļojumu līdzīgi, kā tas notika Krievijā.
Par atvieglojumu kontrabandistēm muitas pārbaude bija visai nosacīta, tāpat kā viņu pasu pārbaude. Cik var noprast, līdzīgas iepirkšanās grupas šajā maršrutā ir ikdienišķa parādība, un nopietni tās tiek pārbaudītas retu reizi. Tajā pašā laikā man kā vienīgajam ārvalstniekam robežsargs veltīja minūtes piecpadsmit, rūpīgi pētot pasi, tajā ielīmēto vīzu un kaut ko salīdzinot ar datiem, kas acīmredzot atspoguļojās viņa datora monitorā. Neko aizdomīgu nesaskatījis, robežsargs novēlēja laimīgi turpināt ceļu. Vēl pāris stundu, un Minska klāt.
EDSO vēlēšanu novērošanā
Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu norisi vēroja apmēram 400 EDSO novērotāju no 39 valstīm. Jāpiebilst, ka gandrīz tikpat liels bija bijušās PSRS – Neatkarīgo Valstu Savienības – novērotāju skaits. Turklāt bijušie Padomju Savienības partneri (izņemot Baltijas valstu) piedalījās abās Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu novērotāju misijās. Nākamajā dienā, 16. martā, visiem EDSO novērotājiem notika speciāla obligāta instruktāža. Uz to bija jāierodas arī tiem, kas vēlēšanu novērošanā nepiedalījās pirmo reizi, jo tikām iepazīstināti ar vispārējo politisko situāciju valstī, noteikumiem (ieskaitot drošības), kas jāievēro, pildot pienākumus, kā arī ar novērošanas procedūru. Jāteic, ka EDSO misijai bija sagatavojusies ļoti nopietni. Katram novērotājam tika izsniegtas rūpīgi izstrādātas instrukcijas, speciālas formas, kas jāaizpilda katrā vēlēšanu iecirknī, kuru apmeklējam, kā arī atšķirības zīmes. Kopumā instruktāža atstāja iespaidu, ka misija ir rūpīgi plānota, tāpēc mums, novērotājiem, godprātīgi jāveic savi pienākumi.
Lai varētu novērot vēlēšanas visā Baltkrievijas teritorijā, 400 EDSO novērotāju tika sadalīti 19 īstermiņa novērotāju komandās, kas nākamajā dienā katra devās uz savu valsts daļu. Komandā novērotājus sadalīja pa pāriem, cenšoties ievērot principu, ka viens ir jauniesācējs šādā pasākumā, bet otram ir vismaz vienu vēlēšanu novērošanas pieredze.
Man kā iesācējam paveicās, jo pāriniekos tika iedalīts novērotājs ar iespaidīgu stāžu. Braiens Gifords bija kungs pensijas gados no Lielbritānijas, kā vēlāk izrādījās, atvaļināts “British Airways” pilots. Pašlaik viņš nodarbojas ar mājputnu audzēšanu Sufolkas grāfistē un aktīvi rosās sabiedriskajā dzīvē. Par to liecina fakts, ka EDSO novērotāja pienākumus dažādās pasaules valstīs viņš veic jau desmito reizi. Izrādās, arī viņa kundze ir tikpat aktīva – šajās dienās devās novērot parlamenta vēlēšanas Ukrainā. Novērotāju sastāvs bija gana raibs – dažādu specialitāšu studenti un gados jauni politoloģijas zinātnieki, brīvprātīgie, kas pārstāv cilvēktiesību un starpvalstu sadarbības organizācijas savās zemēs, kā arī valsts iestāžu, pārsvarā ārlietu ministriju, darbinieki. Interesanti, ka 40 cilvēku lielā EDSO novērotāju grupā no Krievijas bija tikai šīs valsts Ārlietu ministrijas darbinieki.
Tajā pašā dienā ar situāciju katrā rajonā visas komandas iepazīstināja ilgtemiņa novērotāji, kas tur savus pienākumus pildīja jau mēnesi. Mūsu novērotāju grupa devās uz Moziras pilsētu, kas atrodas Baltkrievijas dienvidos un robežojas ar Ukrainu. Šis reģions 1986. gada pavasarī vissmagāk cieta no radioaktīvajiem nokrišņiem pēc avārijas netālajā Černobiļas atomelektrostacijā. Radioaktīvā piesārņojuma dēļ daudzviet šajā reģionā joprojām aizliegts iebraukt.
Novērojot Baltkrievijas prezidenta vēlēšanas
Mūsu novērotāju komanda uz Moziru devās nākamās dienas, 17. marta, rītā. Autobusu visas piecas stundas ceļā pavadīja milicijas auto, kas pretimbraucošajām automašīnām lika apstāties ceļā malā. Izlocīt kājas tikām izlaisti tikai reizi kādā degvielas uzpildes stacijā. Visa EDSO novērotāju grupa apmetāmies pilsētas viesnīcā “Pripjatj”, kurai ir upes nosaukums. Tā tek cauri Mozirai uz Ukrainu, kur krastā atrodas pamestā Černobiļas AES darbinieku pilsēta. Lai arī par viesnīcu nācās maksāt teju tikpat, cik galvaspilsētā par trīszvaigžņu, tā drīzāk atgādināja pie mums aizmirstās lielo uzņēmumu kopmītnes. Vien tajā bija kārtība. Tur atradās kafejnīca un restorāns, kā arī vietējā spēļu ellīte ar spēļu automātiem un biljarda galdiem.
Ārpus vēlēšanu tēmas interesants varētu šķist fakts, ka šajā pilsētā atrodas Baltkrievijas lielākais naftas pārstrādes komplekss. Tur no naftas, kas lēti iepirkta Krievijā, izgatavotā dīzeļdegviela pa cauruļvadu “Družba” nonāk Latvijā, un caur Ventspils ostu baltkrievi to tālāk pārdod jau par pasaules cenām.
Tajā pašā vakarā katram novērotāju pārim “piestiprināja” tulku un vieglās automašīnas vadītāju. Tā bija obligāta Baltkrievijas varas iestāžu prasība – šo darbu veica vietējie iedzīvotāji. Protams, man kā krievu valodas zinātājam tulka pakalpojumi nebija nepieciešami, toties Braiens bez tā nevarētu saprasties. Tā kā arī angļu valoda man nav sveša, klausījos, vai mūsu un mums sacītais tiks pārtulkots pareizi. Tulka pienākumus veica ļoti jauka baltkrieviete, kas priekšpēdējo gadu studē angļu valodu vietējā universitātē un grasās to mācīt skolā bērniem. Autovadītājs bija vīrs gados, kas, prata tikai krievu valodu. Lai arī viņš iepazīstoties teica, ka pārstāvot Baltkrievijas opozīcijas izvirzīto prezidenta amata kandidātu Aleksandru Miļinkeviču, mums ar Braienu nešķita, ka tā ir patiesībā. Tikām brīdināti liekās runās neielaisties un ievērot neitralitāti. Tas gan vairāk attiecās uz mūsu darbu nākamajās dienās – sestdien, novērojot iepriekšējo balsošanu, kā arī svētdien, prezidenta vēlēšanu dienā. Galvenais noteikums – nedarīt neko tādu, kas varētu mest aizdomu ēnu uz EDSO novērotājiem, ka viņi neievēro neitralitātes principu. Tas Baltkrievijas varas iestādēm vēlāk ļautu apšaubīt mūsu novērojumu rezultātus. (Protams, pēc 20. martā EDSO dotā prezidenta vēlēšanu negatīvā novērtējuma mūsu misija kopumā tika vērtēta negatīvi.)
Pēc iepazīšanās ar tulku un autovadītāju parakstījām līgumu, kurā mēs, EDSO novērotāji, apņēmāmies nolīgtajiem darbiniekiem maksāt 50 eiro dienā. (Baltkrievijā tā ir ievērojama summa, kuru varot nopelnīt teju mēneša laikā. Mūsu tulks atzina, ka par četrām dienām saņemtie 200 eiro ļaus viņam vairākus mēnešu nedomāt par papildu iztikas iespējām.)
18. martā no paša rīta devāmies iepazīties ar mūsu novērošanas zonas balsošanas iecirkņiem. Iepazīšanās vizītē un arī nākamajā vēlēšanu dienā visur tikām sagaidīti ļoti laipni, tomēr ar zināmu piesardzību. Visos iecirkņos, arī lauku ciemos izvietotajos, dežurēja miliči un vietējās ārkārtējo gadījumu novēršanas ministrijas darbinieki. Šur tur bija vērojams, ka telpās bez komisijas locekļiem uzturas solīdos uzvalkos ģērbti kungi. Protams, katrā vēlēšanu iecirknī savās vietās sēdēja vietējie novērotāji. Parasti viņi, iepazīstinot ar sevi, teica, ka ir arodbiedrības, Baltkrievijas jaunatnes organizācijas, kā arī darba un kara veterānu organizācijas pārstāvji.
Vēlēšanu dienā, 20. martā, pulksten astoņos no rīta mūsu novērotāju duets jau atradās vēlēšanu iecirknī Kalinkaviču pilsētā netālu no Moziras. Vēlētāji nāca līdz ar iecirkņa durvju atvēršanu. Tikām uzaicināti kopā ar komisijas locekļiem doties ārā, kur balsot bija ieradies kāds invalīds ratiņos. Vēlāk nospriedām, ka laiks doties ārpus pilsētas palūkoties, kā notiek balsošana ciematos. Abās dienās apmeklējām sešpadsmit iecirkņu, kuros aizpildījām speciālas novērotāju anketas. Pēc katra iecirkņa apmeklējuma anketas pēc iespējas ātrāk bija jānosūta uz EDSO novērotāju misijas štābu, kas atradās Minskā. Tur novērojumu rezultāti tika apkopoti. 21. martā pulksten 17 EDSO publiskoja pirmo prezidenta vēlēšanu vērtējumu.
Vēlēšanu norise
Bija redzams, ka vēlēšanu iecirkņu komisijas brīdinātas par iespējamu ārvalstu novērotāju apmeklējumu. Atbilstoši vietējām tradīcijām visur bija bufetes, kurās varēja iegādāties gan dzērienus, sākot no alus līdz pat degvīnam, gan plašu uzkodu klāstu. Ja iecirknis atradās vietējā kultūras namā, zālē uzstājās pašdarbības kolektīvi, kam aktīvi sekoja vēlētāji. Ārpus pilsētām bija vērojams, ka vīriem šī diena ir svētki, kad iespējams ieraut kādu mēriņu, nesaņemot otrās puses brāzienu.
Gandrīz visos iecirkņos, kurus apmeklējām, pārsteidza tas, ka ļoti daudz personu no vēlētāju sarakstiem nobalsojuši iepriekšējā balsošanā. Pēc vēlēšanām izrādījās, ka valstī tādu bija trešdaļa. Bieži vien varēja redzēt, ka vēlēšanu urnām, kaut arī aizzīmogotām, ir vismaz centimetru platas spraugas. Dažviet no novērotājiem paredzētās vietas nebija iespējams saskatīt, kā no vēlēšanu kabīnes iznākušie biļetenus iemet urnā. Kādā citā iecirknī mums, novērotājiem, neko nepaskaidrojot, parādījās vismaz četras dažādas urnas. Uz jautājumu, kas tajās atrodas, vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs atbildēja: “Nav komentāru.” Līdzīgi tika atbildēts arī dažos citos iecirkņos. Tas vedināja domāt, ka dzirdētais par iespējamu negodīgu rīcību vēlēšanās gluži bez pamata nebūs bijis.
Kāda ciema vēlēšanu iecirknī atgadījās situācija, kas atmiņā atsauca pie mums jau aizmirstus laikus. Telpā ienāca padzīvojusi sieviete un, uz mums nepaskatījusies, droši sniedza pie galda sēdošajai vēlēšanu komisijai pasu kaudzīti. Varēja redzēt, ka komisijas priekšsēdētāja nobālēja un nervozā balsī visai nelaipni sievieti raidīja projām. Acīmredzot joprojām iedzīvotāju apziņā palicis stereotips, ka vēlēšanas ir formāls pasākums. Viss iedzīvotāju vietā jau ir nolemts, atliek vien to apstiprināt ar ķeksīti pie pareizā vārda. Iecirknī, kurā atradāmies tā slēgšanas brīdī, bija nobalsojuši mazliet vairāk nekā deviņdesmit procentu vēlētāju. Balsu skaitīšanu vērojām no tālienes, turklāt komisija tajā brīdī bija pagriezusi muguras. Izrādījās, ka par Aleksandru Grigorjeviču Lukašenko Kalinkaviču pilsētas 2. vēlēšanu iecirknī nobalsojuši 99 procenti vēlētāju. Konkurentiem tika vien procentu daļas.
No elementārās loģikas viedokļa, ņemot talkā zināmu dzīves pieredzi un novērojumus balsošanas procedūras laikā, līdzīgi kā to darīja EDSO, varu secināt, ka par gluži demokrātiskām Baltkrievijā notikušās vēlēšanas nevarētu uzskatīt.
Nākamajā dienā pēc vēlēšanām bija atpakaļceļš uz Minsku milicijas eskorta pavadībā. Pēcpusdienā televīzijā varēja vērot A.Lukašenko preses konferenci, kurā viņš sevi dēvēja par jaunievēlēto valsts prezidentu, pirms to oficiāli bija izdarījusi Centrālā vēlēšanu komisija. Tad piedalīšanās EDSO novērotāju misijas preses konferencē. Nākamajā dienā – mājup ceļš ar “Air Baltic” tiešo reisu uz Rīgu.
Protams, mani vērojumi par prezidenta vēlēšanu norisi Baltkrievijā ir subjektīvi un nepilnīgi. Kaut gan jāteic, ka, pārrunājot novēroto ar citiem kolēģiem, konstatēju, ka arī viņiem ir līdzīgi secinājumi. Daudzi bija pārliecināti, ka A.Lukašenko būtu guvis uzvaru, arī nelietojot negodīgus paņēmienus. Baltkrievijas iedzīvotāji uzskata (pareizāk gan būtu teikt, ka viņiem tā uzskatīt liek padomiskā garā un manierē pasniegtā ideoloģija), ka viņš ir mierīgas, kaut arī ne pārāk pārtikušas dzīves garants. Turklāt runas par to, ka šajā valstī var atgriezties īstas padomiskas izsekošanas apstākļos, nav bez pamata. Gluži kā labāko paraugu spiegu filmās arī man, īpaši pat neslēpjoties, sekoja vīri “melnos vadmalas svārkos”. Nakts vidū viesnīcas foajē līdzās pastāvīgi dežurējošiem miličiem varēja ieraudzīt vīriešus melnos uzvalkos ar interesi lasām avīzes.
Vai situācija šajā valstī mainīsies? Varbūt. Tam gan būs nepieciešami gadi. Baltkrievijas sabiedrība dzīvo pamatīgā informācijas badā, jo opozicionārā prese tur aizliegta un, kā jau minēts, elektroniskie informācijas līdzekļi atrodas pilnīgā kontrolē. Varbūt vienīgi darbojas kāds pagrīdes izdevums.
Šoreiz maz iznāca ieskatīties vienkāršo baltkrievu dzīvē. Atliek vien cerēt, ka būs kāda iespēja apmeklēt šos viesmīlīgos iedzīvotājus un “Ziņu” lasītājiem pastāstīt par viņu dzīvi pamatīgāk.
