Lietus nav lijis jau vairākas nedēļas, un laucinieki to ar nepacietību gaida. Toties šāgada pavasari atceramies kā pēdējās desmitgadēs nokrišņiem bagātāko.
Lietus nav lijis jau vairākas nedēļas, un laucinieki to ar nepacietību gaida. Toties šāgada pavasari atceramies kā pēdējās desmitgadēs nokrišņiem bagātāko. Lietaina bija arī kāda pēcpusdiena, kad devos uz autobusu, kas mani aizvizinātu tuvāk mājām. Bija nokavēts tas, kurš aizvestu gandrīz līdz pašām namdurvīm, un tagad mani kopā ar citiem ciemata iemītniekiem gaidīja vairāk nekā kilometru garš ceļš no pieturas kājām.
Sākot braukt, pamazām savilkās tumši un drūmi mākoņi. Protams, lietus nebija ilgi jāgaida, un tas nudien bija tāds, par kuru var teikt – “gāž kā pa Jāņiem”. Tavu neražu, nedz man, nedz citiem braucējiem nebija līdzi lietussarga, zem kura patverties no vēsajām lietus šaltīm.
Bija pat interesanti vērot, kā, tuvojoties ceļa krustojumam, pie kura mūs izlaidīs autobusa šoferītis, katrs topošais kājāmgājējs gatavojās sagaidīt neizbēgamo – tikšanos ar lietu. Kāds meklēja plastmasas maisiņu, ar kuru apsegt vismaz galvu, citi, ieskaitot mani, virsdrēbes mēģināja paslēpt plecu somās un portfeļos.
Bet tad pasažierus, kas gatavojās neizbēgami slapjajam liktenim, sagaidīja pārsteigums. Autobusa šoferis negaidīti iegrieza braucamo ceļa līkumā, kas veda tuvāk mūsu mājām. Tiešām jutāmies izbrīnīti. Līdzšinējā dzīve bija gana laba skolotāja un mācīja – labāk nelūdz, tāpat tas var netapt uzklausīts. Mēs bijām patiesi iepriecināti par kāda cilvēka iejūtību un izpratni. Varbūt skanēs nodrāzti un tāpēc pārāk ikdienišķi, tomēr tas jāatkārto vēlreiz un vēlreiz – palūkosimies apkārt, iespējams, tieši tavs mazais “stūres pagrieziens” vajadzīgajā ceļa līkumā kādam sniegs iepriecinājumu īstajā brīdī.
