Kopumā tā varētu teikt par sestdien notikušajām 9. Saeimas vēlēšanām. Protams, ja vien par zināmu pārsteigumu nevar uzskatīt pamatīgu spēku pārgrupēšanos tā saucamajā kreiso partiju flangā.
Kopumā tā varētu teikt par sestdien notikušajām 9. Saeimas vēlēšanām. Protams, ja vien par zināmu pārsteigumu nevar uzskatīt pamatīgu spēku pārgrupēšanos tā saucamajā kreiso partiju flangā. Pirmkārt, Saskaņas centra salīdzinoši labie rezultāti – 17 deputātu vietu – un par politisko sakāvi uzskatāmās PCTVL sešas vietas. Skaidrs, ka “bišu” jājamzirdziņš – kauja uz barikādēm līdz pilnīgai uzvarai – šodienas Latvijā cietusi sakāvi. Doties nebeidzamā kaujā līdz galīgai uzvarai cilvēkiem tā kā “piegriezies”. Gribas sākt dzīvot. Šoreiz “saskaņiešiem” izdevies uztaustīt īsto sava elektorāta vēlmju “nervu”. Lūk, arī rezultāts. Protams, tas neliecina, ka kāds viņus tagad aicinās piedalīties koalīcijas valdības veidošanā. Tik dulli citi nebūs. Tā ka SC mierīgi varēs sēdēt opozīcijas krēslos līdz ar PCTVL deputātiem.
Ticamākais, viņiem piebiedrosies arī “Jaunais laiks”. Galu galā, kāpēc Tautas partijai (23 vietas), ZZS (18 vietu) un Latvijas Pirmajai partijai kopā ar “Latvijas ceļu” (10 vietu) būtu nepieciešams gana spēcīgs (JL – 18 vietu) un vienlaikus līdz galam neprognozējams koalīcijas partneris? Lai arī pirmie trīs vieni paši var sākt veidot valdību (51 balss Saeimā), ticamākais, klāt tiks aicināta TB/LNNK ar 8 vietām. Tā teikt, pilnīgai drošībai. Paņemot “tēvzemiešus”, tikts nodrošināts iepriekš paredzams rezultāts. Tā teikt, kaza dzīva un vilks paēdis.
Valdības koalīcijas “lielais trijnieks” amatu un ietekmes jomu sadalījumā jau ticis skaidrībā līdz šim, tāpēc lielas pārbīdes un ietekmes zonu pārdalījuma, ticamākais, nebūs. Kam tagad vajadzīgi ilgstoši ķīviņi, ja viss prognozējami skaidrs. Turklāt arī TB/LNNK lielajā koalīcijā nepaliks bez sava labuma. Līdztekus stabilitātei viņiem ir gana labi ekonomisti un milzīga politisko intrigu vīšanas pieredze. Nav izslēgts – lai atrastu papildu amatus, tiks atjaunota valsts ministru institūcija. Šajā variantā nav jātērē pārāk lieli administratīvie resursi jaunu ministriju izveidei un koalīcijas partneru godkāre būs apmierināta.
Tā nu ar diezgan lielu varbūtības devu iespējams prognozēt pirmo četrgadi, kad iepriekš nav paredzami lieli politiski satricinājumi. Atliek vien saspļaut saujās un ķerties klāt “vecās” valdības vadītāja Aigara Kalvīša solītā treknā “Briseles kāposta” šķīšanai. Protams, tas gan nenozīmē, ka atstumtais JL nemēģinās dumpoties. Atceroties iepriekšējos gadus, nav arī izslēgts, ka JL frakciju mēģinās vājināt, pārvilinot atsevišķus deputātus vai vismaz atstājot “neatkarīgo” statusā. Ir gan lietas, kas dara uzmanīgu attiecībā uz administratīvi teritoriālās reformas nākotni. Nākamajā Saeimā un valdībā būs spēcīgas ZZS pozīcijas, un, zinot “zemnieku” nostāju par pagastu brīvprātīgu apvienošanos novados, var pienākt 2009. gada pašvaldību vēlēšanas, bet “vezums” būs tikai puskustējies. Ja vien netiks panākta kāda vienošanās koalīcijā par vēlētām otrā līmeņa – novadu – pašvaldībām.
JL, iespējams, varētu uztraukties par savu likteni Rīgas pašvaldībā. Vājās koalīcijas stāvoklis tajā pēc Saeimas vēlēšanām jau tuvākajā nākotnē varētu kardināli mainīties. Tostarp drīzumā iespējama nopietna galvaspilsētas mēra krēsla sašūpošanās.
Saistībā ar vēlēšanām atklājās vēl kāda valstij un sabiedrības veselīgai attīstībai nepatīkama iezīme. Tā ir zemā balsstiesīgo pilsoņu aktivitāte. Tikai nedaudz virs sešdesmit procentiem. Ja Latvijas līdzšinējā attīstība ļautu mūsu situāciju novērtēt jau kā stabilu un prognozējamu, uz kopējā Eiropas fona zema vēlētāju aktivitāte liktos normāla. Mūsu gadījumā tas vairāk liecina par pilsoņu vilšanos līdzšinējo valdošo partiju piedāvājumā. Ja šo aspektu valdošie neņems vērā, tad gan pēc laika būs pamatīgas ziepes.
