Jums patīk hokejs? Daļa uz šo jautājumu atbildēs, neizpratnē paraustot plecus – bars veču ar nūjām rokās trenkā pa ledus laukumu melnu gumijas ripu.
Jums patīk hokejs? Daļa uz šo jautājumu atbildēs, neizpratnē paraustot plecus – bars veču ar nūjām rokās trenkā pa ledus laukumu melnu gumijas ripu. Bet puspasaules jūk prātā. Par ko īsti? Savukārt tie, kam tā ripas trenkāšana tīri labi patīk, dalās vairākās grupās. Vieni, kurus šī spēle saista dēļ tās dalībnieku meistarības un spējas savērpt gana dramatisku sižetu. Citiem, protams, patīk spēle kā tāda, tomēr ne mazāka loma ir hokejistu piederībai kādai konkrētai komandai vai valstij. Šajā skatītāju grupā kaislības parasti mēdz sist visaugstāko vilni.
Izņēmums noteikti nebija arī svētdienas vakarā vērojamā hokeja čempionāta finālspēles translācija. Kā lai nevirmo emocijas, ja tajā tikās šīs spēles aizsācēju un čempionāta mājinieku Kanādas komanda un viņu mūžsenie pretinieki no Krievijas. Īpaši, ja runājam par pēdējo, nav noslēpums, ka šajā valstī teju vai jebkas var tikt pacelts lielās ideoloģijas augstumos. Un sportam kļūt par tādu lēmis vai pats Dievs.
Spēle tiešām bija fantastiska no sportiskā viedokļa. Noteikti var teikt, uzvarēja komanda, kuras meistarība savienojumā ar cīņassparu tajā vakarā sita devīto vilni. Šoreiz tā bija Krievija. Gods un slava viņiem par izcili skaistu baudījumu. Viss jau būtu lieliski, ja vien kārtējo reizi kāds vēlētos notikušajam uzgarnēt sasmakušu politisko mērci. Šajā ziņā dažs labs politiķis jau paspējis izcelties. Starp citu, visās ieinteresētajās pusēs. Un tas jau ir skumji.
