Pāris dienu pirms gadu mijas, kad visapkārt dzird banālas frāzes par laimīgu jauno gadu, veiksmēm un veselību, par pilsētnieku laimi un veselību vēl šajā gadā norūpējos, ejot pa tumšajām Jelgavas ielām.
Pāris dienu pirms gadu mijas, kad visapkārt dzird banālas frāzes par laimīgu jauno gadu, veiksmēm un veselību, par pilsētnieku laimi un veselību vēl šajā gadā norūpējos, ejot pa tumšajām Jelgavas ielām.
It kā gana pieauguši puiši (vismaz pēc balss spriežot), jautri dimdinot dažādu stāvu vārdus, kādā vakarā soļoja to pašu ceļu, ko es. Tikai viņus vienoja nevis prieks par labi aizvadītu dienu vai gadu, bet mirklīga laime par sprāgstošām petardēm un dažādiem troksni raisošiem niekiem. Domās par Irāku un citām austrumu zemēm pagāja liela daļa vakara, jo aiz loga varēja dzirdēt tikai spridzeklīšu un prastu smieklu skaņas un izbiedētu putnu klaigas. Vārnas, kas aukstajā vakarā pulcējās pagalma koku galotnēs, īsti nesaprata, kādēļ mūsu valstī cilvēkiem prieku rada spēcīgi trokšņi, kas mūža mājās varbūt pat aizsaules dzīvei nolemto pamodinātu. Ar ķērcieniem lamājās melnie putni, mitekļos nepatikā nopūtās pensionāri, bet jaunieši, kam pubertāte sen beigusies, bet bārdas augšana vien par prātīgumu neliecina, siekalodamies jautrojās par pašu bērnišķību.
Katram savs vērtību mērs. Cits svētkos iztiek bez spīdeklīšiem un televizora, pārdomu laikā vētījot padarīto un veicamo. Kādam vieglākais izklaižu ceļš ir gastronomiskas un citas izvirtības. Ko var sagaidīt no jaunekļiem, ja viņu tēvi jau krietnu laiku pirms gada beigām siro pa pirotehnikas veikaliem un savām atvasēm izrāda, ka pilnai laimei pietiek ar raķetīšu troksni un pie TV ekrāniem saceltām kājām.
Pērnās gadumijas mirklī, mērojot ceļu no Pārlielupes uz centru, “īstajā gadu maiņas brīdī” sagadījās būt uz tilta pār Driksu. Domu, ka vakars pie feiniem ļaudīm izdevies mazliet citādāks nekā tipiskā variantā, izjauca krāsainas dzirksteles, kas no viesnīcas puses kā apdullušas šāvās nevis gaisā, bet gar asfaltu. Taču apdulluši laikam gan bija cilvēki, kas puspavērtām mutēm raudzījās mākslīgajā spožumā, nedomājot par savu drošību.
Par banālām lietām domājot, šogad izvēlējos iztikt bez standartizētām frāzēm par priecīgiem svētkiem un laimīgu jauno gadu. Ja jūs saviem tuviniekiem un citiem paziņām pajautātu, tieši cik un kuriem cilvēkiem viņi sūtījuši sveicienus, visticamāk, atbilde ar aptuvenu minējumu atskanētu pēc krietnas pauzes. Šogad atšķirībā no citiem vismaz nav sniega, tas ļāvis sadomāt pāris pantiņu, kur salaveči pa zaļu zāli (nevis sniegu) brien. Bet šīs četrrindes un sausu piebilžu pilnie teksti izsūtīti pa malu malām gan zināmiem, gan mazpazīstamiem cilvēkiem. Draugi teic, ka lielu daļu apsveikumu pat nav lasījuši.
Manuprāt, bezpersoniski un svētulīgi vēlējumi ir tikpat tukšas frāzes kā tumsa, kas rodas pēc mirklīgi uzzibsnījušas salūta gaismas. Vai cilvēki ir kā vārnas vai žagatas, kam kāri spožums jātver, nedomājot par tā saturu?
