Pirms izstrādāja mūsdienu cukura ražošanas metodes, cilvēki no niedrēm spieda nedaudz duļķainu sulu vai sūkāja tās kā cukurgailīti.
Pirms izstrādāja mūsdienu cukura ražošanas metodes, cilvēki no niedrēm spieda nedaudz duļķainu sulu vai sūkāja tās kā cukurgailīti. Ir valstis, kur tā dara arī mūsdienās. Šķiet, patriotiski noskaņoti latvju bāleliņi jau pārredzamā nākotnē līdzīgi varēs rīkoties arī mūsu zemē, piemēram, vārot biešu saldo sulu, lai iegūtu cieto cukuru.
ES cukurfabriku restrukturizācijas noteikumi paredz, ka rūpnīcām līdz rītdienai jāinformē cukurbiešu audzētāji un Zemkopības ministrija, ja nākamajā sakņu pārstrādes sezonā fabrikas pārtrauks darbu. Līdzšinējās sarunas praktiķus un teorētiķus pie vienota viedokļa nav novedušas.
Audzētāji darbu var turpināt, ja nākamajā sezonā cukurbiešu iepirkuma cena tiks paaugstināta par trim latiem. Tas nozīmētu vien to, ka tiek saglabāta šīs sezonas cena, jo nākamajā saknes paredzēts iepirkt par 21 latu tonnā (šoruden 23,9 lati). Līdz ar ES atbalsta maksājumiem šosezon audzētāji par katru biešu tonnu nopelnot vidēji deviņus latus. Tomēr fabrikas nav gatavas maksāt vairāk – jau šogad Jelgavas Cukurfabrikai restrukturizācijas maksājums ir 3,6 miljoni latu, bet nākamajā tas būs 5,6 miljoni.
Pagaidām gan atkal notiek tāda kā spītēšanās. Zemnieki prasa atbilstošu maksu, bet rūpnīca teic – ja būs bietes, strādāsim, citādi būsim spiesti darbu pārtraukt. Savukārt lauku saimniekiem kremt, ka fabrikas vienpusēji nosaka cukura daudzumu saknēs. Audzētāji apvainojušies, ka vairāk nekā ceturtdaļa no atvestajām bietēm Jelgavā atrēķināta kā dubļi. Liepājas ražotnē vidējais cukura saturs bietēs bijis 16,5, bet Jelgavā – zem 15 procentiem. “Ja tā notiek, cilvēkiem zūd motivācija darboties. Cik ilgi zemnieku var laupīt?” Izrādās, var gan. Par iekārtu demontāžas gadījumā saņemamās kompensācijas sadalījumu jāvienojas fabrikām un biešu audzētājiem. Lauksaimnieki piekrīt pārtraukt darbu, ja viņi saņems 35 procentus no kompensācijas, savukārt fabrikas vēlas paturēt 90 procentu. Visticamāk, šis tad arī ir tas strīdus ābols, kādēļ patlaban vēl stīvējas uzņēmumu vadības, ik pa laikam solot turpināt darbu. Tiklīdz zemnieki piekritīs, ka viņiem neko daudz nevajag, ražotņu vārti būs ciet.
Ir skaidrs, ka pārliecības par gaišu nozares nākotni tā īsti nav nevienam, jo mūsu baltā saldviela, ņemot vērā biešu ražīgumu, diezin vai varētu konkurēt citur Eiropā. Jau tagad veikalu plauktos līdzās vietējam rotājas dāņu cukurs. “Ražotājiem, kas nav konkurētspējīgi, pašu interesēs, kā arī tirgus līdzsvarošanas dēļ tagad jāizstājas no spēles, tāds ir mūsu reformas racionālais pamatojums,” saka Eiropas Komisijas locekle Marianna Fišere Bēla, kas atbild par lauksaimniecību un lauku attīstību.
Ja “šo spēlīti” zaudēs mūsu ražotāji un biešu audzētāji, lauksaimniecības stratēģijas mērķis par pārtikušu cilvēku laukos sakāvi cietīs jau vienā no līdz šim stiprākajām jomām.
