Vairums piekritīs aksiomai – nav nezinošāku speciālistu par kāda sporta veida komandas treneri. Īsts specs ir katrs, kam patīk šai spēlei just līdzi.
Vairums piekritīs aksiomai – nav nezinošāku speciālistu par kāda sporta veida komandas treneri. Īsts specs ir katrs, kam patīk šai spēlei just līdzi. Ikviens patiess līdzjutējs labāk par visizcilāko spēlētāju būtu īstenojis jebkuru punkta gūšanai piemērotu momentu. Īstus zināšanu kalngalus šāds speciālists sasniedz brīdī, kad izdzerts vismaz pāris kausu alus un rokās jau tiek turēts trešais. Protams, tās jāpauž arī apkārtējiem. Īpaši gadījumos, ja zaudētāju lomā atrodas līdzjutēja jeb, kā moderni būtu jāizsakās, fana mīļotā komanda. Pārpārēm visi Latvijas hokeja izlases līdzjutēji minēto varēja paust, aizvakar vērojot mūsu vienības maču ar Kanādas izlasi.
Par abu komandu spēlētājiem neizteikšos, lai arī kā īstenam pie TV ekrāna sēdošam līdzjutējam, protams, ir savs viedoklis. Vien vērts atcerēties kādu citu sen zināmu aksiomu – meistari nezaudē, lai arī kādus klupšanas akmeņus ceļā neliktu pretinieki vai tiesneši.
Saistībā ar Latvijas – Kanādas izlašu maču ir kāds cits pieminēšanas vērts notikums. Runa par līdzjutēju uzvedību un emociju izrādīšanu brīžos, kad viņus neapmierināja spēles galvenā tiesneša lēmumi, noraidot mūsējos spēlētājus. Ja atceramies, tieši mūsu komandas līdzjutēji bija pēdējais arguments, kas Starptautiskajai hokeja federācijai lika izšķirties par labu mūsu valstij, kur rīkot 2006. gada pasaules čempionātu. Ceturtdienas vakars pierādīja, ka līdz šim pasaulē par Latvijas izlases faniem radies pārāk rožains iespaids. Patiesībā viņi ir neaudzināti, nenovīdīgi un provinciāli bļauri, kas bez dienišķās alus devas hokeja spēli noskatīties nespēj. Kā pareizi viņus raksturoja kāds no mūsu sporta komentētājiem: “Mucā auguši un pa spundi baroti.” Speciālisti, kas šo spēli pārzina visās tās niansēs, atzīst, ka mūsu komandas aizsardzība nebija uzdevumu augstumos, bet uzbrucēji tik vien domāja, kaut ātrāk atskanētu beigu signāls. Tā zaudētu arī tad, ja mača galvenais tiesnesis būtu kāds cits. Spēlētājiem jāiekļaujas noteikumu prasībās, tiesnešiem jābūt objektīviem un līdzjutējiem, kas atbalsta savu komandu, tie ir svētki, un viņiem jāievēro elementāras uzvedības normas. Taču priekšmetu un monētu lidināšana uz laukuma tos sabojāja.
Rīkojot šāda mēroga pasākumus, vairs neiztikt bez atbalstītājiem jeb sponsoriem. Rodas pārdomas, ko hokeja čempionāta sakarā viņi ar reklāmas aģentūru starpniecību gādīgi sarūpējuši. Ņemot vērā arī iepriekšējo gadu pasaules čempionātus, domājams, ikvienam īstenam Latvijas komandas fanam skaidrs, ka vērot spēli bez kārtīgas alus pļumpēšanas ir velti zemē nomests laiks. Čempionāts Rīgā šo apgalvojumu vēlreiz apstiprina. Runājot par tālrādē vērojamām reklāmām, skaidra to veidotāju asociatīvā rinda – spēle, azarts, līdzjutējs un viņa emocijas. Katrā spēļu starplaikā rādītajā reklāmā jau gadiem priekšplānā tiek izbīdīts bariņš džeku un jaunuvju, kas no visām pusēm apkrāmējušies ar pudeļu baterijām. Pēc to iztukšošanas tiek parādīta atbilstoša uzvedība – uzvaras vai zaudējuma gadījumā azartiskais reklāmlīdzjutējs lidina pa gaisu visu, kas trāpās pa rokai. Un kā lai nelidina, ja patiesu un daudzmaz kontrolējamu emociju vietā vēderā un galvā skalojas mērens reklamētā alus žvingulis. Tā ka, mīlīši reklāmisti, nākamajos Ziemassvētkos, pārliecinot par viena vai otra mobilo sakaru tīkla priekšrocībām, jums vairs nevajadzēs publiski pa trepēm nolidināt Salaveci. Viņam vienkārši iedos “bietē” ar polšu. Publiski un, jūsuprāt, oriģināli.
