Kad zemīte ir atkususi un beidzas mans «ziemas miegs»… – par saviem brīvajiem brīžiem stāstu sāk Spīdolas ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse.
Kad zemīte ir atkususi un beidzas mans «ziemas miegs»… – par saviem brīvajiem brīžiem stāstu sāk Spīdolas ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse, uzsvērdama, ka televizora skatīšanās, ziemas ielas slaucīšana arī pavisam noteikti pieder pie ziemas miega viņas vecajā mājiņā.
Bet tad, kad sākas pavasaris… «Reizēm vasarā es domāju, cik labi, ka cilvēki tik agri neceļas, dažreiz pat naktskreklā izeju laukā, jo vajag apskatīties, kurā vietā kas ir noticis. Kā eju pa durvīm laukā, tā dobēs iekšā! Man ir desmit ķiršu koku, sešas bumbieres, un briesmīgs malkas šķūnītis.»
Tam aiziet vasara un vasaras nauda, jo jādomā par jaunu šķūnīti, gadās arī neprognozējamas lietas. «Kad vējš vai zagļi apgāž sētu, tad sēžu uz lievenīša un raudu, un domāju, kurš man to uzcels atpakaļ.» Bet Ilzei ir radi un draugi, kas visu atkal palīdz atstutēt.
Kā pie bikts Ilze atzīstas, ka bērnībā, ravējot vecmāmiņas dobes, nekad, nekad neesot varējusi iedomāties, ka kādreiz patiks rakņāties pa zemi. «Man bija pilnīgi vienaldzīgas rozes, patika margrietiņas. Līdz šai baltai dienai patīk puķītes ar stariņiem, puķītes – saulītes. Kad ieraugu, esmu kā slima: man vajag tādu stādiņu un tādu stādiņu. Bet rozes – kad viena iestādīta, otrā, trešā uzdāvināta un vēl, tad sāku saprast, ko tās nozīmē. Tagad gar sētu ir vīteņrozes, un es jau zinu, kas ir ložņājošās un kas – krūmu rozes. Šķirņu nosaukumus gan īpaši neatceros, neesmu tik azartiska.» Bet puķēm visu laiku jābūt dārzā, pat negriboties tās iekšā nest.
Kad Ilze nopirka māju, tad iemantoja arī dārzu, kas patiesībā bija milzīgi augļu koku džungļi. Pa šiem gadiem jau kādi divdesmit krūmi izrakti, nozāģēti pieci koki. Bet ir arī likts vietā, un tā pamazām kaut kas veidojas. «Ja man būtu dzīvoklis,» spriež Ilze, «es sēdētu tur pa vakariem un austu.»
Bet, kad ir dārzs, tad vasarā – kā sestdienā no rīta iziet, tā «nevajag ne ēst, vispār neko nevajag, ienāku iekšā, kad vairs neko nevar redzēt». Arī bērnam pret to nav īpašu pretenziju, jo dārzā ir bumbieri, ķirši, tomāti, gurķi un zemenes.
Skatoties uz mājām, kur nav tik daudz zemes, Ilze ir novērtējusi, cik daudz dārzs dod bērnam! «Mums ir daudz zāles atstāts, un pa dārzu tad dzīvo kādi desmit puišeļi. Kokos ir trepes, pagājušajā gadā abi ar Jēkabu taisījām, tagad viņi tur kariņus spēlē, pa ielu jau nevar skraidīt. Paldies Dievam, katrā sliktumā ir savs labums: iela pie mūsu mājas ir tik bedraina, – ja tur kāda mašīna uzdrošinās iebraukt, tad brauc tik lēni, ka bērni nav apdraudēti.» Ilze priecājas par Jēkaba draugiem, kas ir saticīgi, draudzīgi un izpalīdzīgi. «Atveda malku, un tik viegla sanešana šķūnītī nekad nebija bijusi,» tā aizvien ir tā pati dārza tēma.
