Neskaidrību par biodegvielu, tās sastāvu un īpatnībām autobraucējiem, šķiet, joprojām ir pietiekami daudz. Kaut daļu iespējams kliedēt, vēršoties pie kāda zinātniski pētnieciskā darba veicēja.
Neskaidrību par biodegvielu, tās sastāvu un īpatnībām autobraucējiem, šķiet, joprojām ir pietiekami daudz. Kaut daļu iespējams kliedēt, vēršoties pie kāda zinātniski pētnieciskā darba veicēja. Par dažādiem ar biodegvielas īpašībām un izmantošanu saistītiem jautājumiem “Autoparka” saruna ar Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Autotransporta institūta (AI) lektoru Gundaru Zalcmani.
Gribētu sākt ar nelielu atkāpi – par biodīzeļa pieejamību Latvijā ir zināms, bet kā ir ar bioetanolu?
Simtprocentīgu spirtu kā automobiļu degvielu pie mums neizmanto. Lai to darītu, nepieciešams pārveidot dzinēja barošanas sistēmu. Taču Latvijas lielākais degvielas tirgotājs benzīnam kopš šā gada sākuma minimālā koncentrācijā pievieno bioloģiskas izcelsmes spirtu, ar ko tiek aizstāts iepriekš izmantotais “parastais” spirts.
Kādi biodegvielu testi līdz šim veikti RTU un kas pēc tiem secināts?
AI ekspluatācijas materiālu laboratorijā iespējams pārbaudīt tādus ekspluatācijas tipa parametrus kā saduļķošanās, auksta filtra nosprostošanas (CFPP) un sabiezēšanas temperatūra, viskozitāte. Ķīmisko sastāvu pēta ķīmijas speciālisti savā fakultātē. Biodīzeļdegvielai pirmais ieraugāmais un ātri izjūtamais faktors ir saduļķošanās un filtra nosprostošanas temperatūra. No motora darbības viedokļa tas ir, kad nosprostojas degvielas piegādes maģistrāle. Fosilajai dīzeļdegvielai atkarībā no tā, vai ir vasaras, ziemas vai arktiskā, šī temperatūra var būt līdz pat mīnus 27 grādiem, biodīzelim – ap nulli.
Tātad ziemā izmantot biodīzeli vispār nav iespējams?
Teorētiski iespējams izmantot piedevas. Tomēr, ja runājam par simtprocentīgu biodīzeļdegvielu, jāņem vērā, ka tās sastāvs ir pilnīgi atšķirīgs no parastās, tādēļ neņemos apgalvot, ka abiem degvielas veidiem var izmantot tās pašas sintētiskās piedevas. Neesmu pārbaudījis, taču ir informācija, ka, piemēram, ASV ražotas sintētiskās piedevas, piejauktas Eiropā ražotai degvielai, bieži nedod vēlamo rezultātu. Tomēr, ja kaut ko jauc kopā, tad tikai zinātniski un eksperimentāli pamatotas un pārbaudītas vielas, nevis “kaut ko kaut kā”. Īpaši tas attiecas uz pēdējos gados ražotajiem dīzeļdzinējiem, kam pret degvielas kvalitāti ir ļoti augstas prasības, un izmantot var tikai to degvielu, kas norādīta automobiļa lietošanas instrukcijā. Nevienā nav teikts, ka drīkst lietot kaut kādu nezināmas vai nepārbaudītas kvalitātes Latvijā vai citur ražotu biodīzeli ar vai bez piedevām. Norādīts – vai nu ES prasībām atbilstoša simtprocentīga dīzeļdegviela, vai arī parastais dīzelis ar piecu procentu kvalitatīvas un sertificētas biodīzeļdegvielas piejaukumu. Citu variantu nav.
Kādreiz pat parasto dīzeļdegvielu ziemā mēdza atšķaidīt ar benzīnu…
Tādā gadījumā tas jālej klāt diezgan daudz, taču tā dīzeļdegviela sašķidrinās un zūd eļļojošās īpašības. Bet augstspiediena sūknis eļļojas tikai ar dīzeļdegvielu, tā ka jābūt uzmanīgiem. Kādreiz fosilo dīzeļdegvielu bija pieņemts un pat ieteikts ziemā atšķaidīt ar petroleju, ko daudzi arī darīja. Bet, tā rīkojoties, bija jālej klāt speciāla eļļojošā piedeva, pretējā gadījumā pastāv iespēja augstspiediena sūkni sabojāt. Arī petrolejas ir dažādas, ar atšķirīgu sēra saturu. Ja tas pārāk augsts, var veidoties korozija un sākties citas problēmas.
Vai ir transporta līdzekļu kategorija, kuros biodīzeli nevajadzētu lietot?
Jā. Ievērojot ražotāju norādes, to atļauts izmantot krietnam automobiļu “mazākumam” – sākot ar 1996. gadu daudzi autoražotāji (bet ne visi!) pieļāva savos motoros un barošanas sistēmās izmantot biodīzeļdegvielu. Taču jāskatās speciālās tabulās pēc motoru kodiem un automašīnu izlaiduma gadiem. Vēl kāda nianse – “Volkswagen” bija pirmais ražotājs, kas pieļāva izmantot koncentrētu biodīzeli vieglajos automobiļos, taču aptuveni pirms gada pusotra to atsauca. Kvalitatīvai biodīzeļdegvielai ir vairākas labas īpašības – labāka eļļošana, samazinās toksiskās komponentes atgāzēs, bet palielinās CO2 izmeši, un “Volkswagen” attiecīgajā motora komplektācijā, izmantojot biodīzeli, nebija iespējams nodrošināt CO2 satura eironormas.
Vai, izmantojot biodīzeli, nepieciešams pārregulēt sūkni?
Nē. Turklāt biodīzelim cetānskaitlis (analogs oktānskaitlim fosilajam benzīnam – red.) ir augstāks, līdz ar to motors darbojas vienmērīgāk, klusāk un stabilāk, arī eļļošanas īpašības ir labākas. Praktiski jebkuram dīzeļautomobilim pieļaujams biodīzeļa piejaukums fosilajai dīzeļdegvielai līdz pieciem procentiem, to paredz arī degvielas standarts. Taču biodīzelim jāatbilst noteiktam Eiropas normatīvam, un sajaukšana ar fosilo degvielu jāveic rūpnieciski, nevis pašrocīgi vai tieši automašīnas degvielas bākā.
Kādas ir degvielas patēriņa un dzinēja jaudas īpatnības, izmantojot biodīzeļdegvielu?
Patēriņa palielinājums būs novērojams. Cik lielā mērā – tas katram automobilim ir atšķirīgi. Siltākā laikā – mazāks, vēsākā – lielāks. Kas attiecas uz jaudu – teorētiski neliels samazinājums ir, bet te jārunā par maksimālo jaudu, ko tomēr ikdienā neizmanto.
Un kā ar degvielas piegādes sistēmas standarta gumijas detaļām?
Parastās nav ilgstoši lietojamas, jo, izmantojot biodīzeli, šīs detaļas uzbriest, piepūšas, līdz ar to savienojumi kļūst neblīvi. Ir speciālas, dārgākas, pret šķīdību noturīgas (fluoroglekļa jeb FPM vai līdzīgas) gumijas ražotas detaļas, tieši dzinējiem, kas paredzēti darbināšanai ar biodīzeli. Parasto gumiju biodīzelis “izmazgā”, atšķaida, tādējādi tā paliek mīksta un noārdās.
Vēlreiz jāatgādina, ka, izmantojot biodegvielu, dzinējā jālej biezāka eļļa…
Jā, motoreļļas izmantošanas periodā tā vairāk vai mazāk sašķidrinās. Ja dzinējā tiek lieta, piemēram, visšķidrākā autoražotāja ieteiktā ar viskozitāti 5W40, tad, motoru darbinot ar biodīzeli, tā vēl vairāk sašķidrināsies un būs par šķidru, tādēļ minētajā piemērā ieteicams izvēlēties 10W40. Eļļas maiņas intervāls gan paliek nemainīgs.
Neminot ekoloģisko un vēl pāris faktoru, vai ir vēl kādi pozitīvie aspekti, kas autovadītājus varētu pamudināt pievērsties biodīzelim, ja reiz dzinējs to patērē vairāk un ir problēmas ar aukstumizturību?
Ja izmaksas ir vienādas ar fosilo dīzeli, tad ne. Bet tās ir pat augstākas. Un ziemā – nu nekā… Godīgi sakot, biodīzeli, ko ražo Latvijā, savā automašīnā nelietu. Neesmu redzējis, ka kāds biodīzelis mūsu valstī būtu apstiprināts kā visiem Eiropas normatīviem atbilstošs. Prasības ir ļoti augstas – tādas pašas kā parastajai dīzeļdegvielai, plus vēl kādas septiņas astoņas pozīcijas, kas attiecas uz ķīmisko sastāvu, īpaši uz atsevišķiem piemaisījumiem, kuru daudzums paredzēts ļoti niecīgs – ap 0,05 procentiem un tamlīdzīgi. Būtībā tie ir cukuru un līdzīgas vielas saturoši savienojumi, kuriem jābūt pilnībā attīrītiem, citādi tie uz karstajām virsmām piedeg. Tas ir kā cepot smalkmaizītes – ja pieber par daudz cukura, tas pie pannas piedeg, ka pat ar nazi grūti nokasīt. Normāli būtu, ja valstī īstenotu programmu, ka kvalitatīvs sertificēts biodīzelis minimālā koncentrācijā (pieci procenti) tiktu rūpnieciski piejaukts parastajai degvielai, nevis pārdots tīrā veidā. Tā varētu nodrošināt arī nepieciešamo bioloģiskas izcelsmes degvielas izlietojumu valstī.
