Kārlis Muižnieks raksta dzeju un uzskata, ka fotogrāfijas bālē, bet vārdi nekad nepazūd.
Par dzeju mūsdienās interesējas reti kurš jaunietis. Šo nedaudzo cilvēku vidū ir arī jelgavnieks Kārlis Muižnieks – daiļliteratūras cienītājs, kurš, izmantojot papīru un tinti, mēdz dzejā izlikt pats savi. Ar četru gadu noilgumu«Dzeja ir veids, kā izpaust emocijas,» «Ziņām» saka Kārlis. Tās tapšanu viņš salīdzina ar ūdens burbuļa veidošanos, kas kļūst arvien lielāks un lielāks un beigās sprāgst. Mazotnē Kārlim ļoti paticis lasīt. «Agrāk centos slēpt un paturēt emocijas sevī, neizpaust tās. Tomēr bija brīži, kad viss nāca uz āru, tad arī sapratu, ka dzeja ir lielisks veids, kur izlikt sāpes, vilšanos, naidu un mīlestību.» Kārlis pirmo garadarbu sacerējis 12 gadu vecumā, bet citiem savu dzeju parādījis četrus gadus vēlāk.Optimists, kas raksta depresīvas vārsmasKārļa Muižnieka darbi liek aizdomāties par dažādām likstām un nedienām. Dzejoļi lielākoties ir drūmi, un cauri tiem skan pesimisma nots. Tomēr Kārlis pats sevi sauc par optimistu. Viņš stāsta, ka prieka pilnajos brīžos nemaz negriboties izpausties tāpat kā bēdu mirkļos. Viss negatīvais parasti tiek ielikts dzejā, tādēļ citur izpaužas reti: «Rakstīšanas brīžos reizēm šķiet – iekšā ir kas tāds, kas raujas laukā, un, ja nelaidīs, tas pārplēsīs uz pusēm.»«Visproduktīvākās ir nakts stundas, kuras tiek pavadītas vienatnē, bet vidi dzejas radīšanai reizēm radu arī mākslīgi – ar portvīnu blakus un smēķi zobos,» viņš smejas. «Tādos brīžos man ļoti patīk vērot naktstauriņus, kas lido uz kvēlspuldzi, un, kad nokļūst pie mērķa – apdedzinās. Tos gribas salīdzināt ar cilvēkiem, kuri tāpat kā kukaiņi tiecas uz gaismu, bet, kad tā sasniegta, spožums izrādās spēcīgāks par pašu.» K.Muižnieks uzskata, ka dzeja ir daudz labāks izpausmes veids nekā fotogrāfija: «To pārlasot, emocijas var izdzīvot atkal un atkal. Fotogrāfijas ar laiku izbalo, bet vārdi nekad nepazūd.»Sabiedrība stereotipu važāsKārlim mūsdienu sabiedrībā cilvēki šķiet samāksloti un pelēki. «Tā ir kā plastmasa, kas pārāk viegli pielāgojas uzspiestajām kartona sienām. Tā man asociējas ar grauzdiņiem pienā – pamērcē, un izšķīst. Visi ir gudri citus mācīt un nosodīt, bet neviens neko nedara, līdz paša pakaļa sāk svilt. Liekulība reizēm ir neizturama. Dažkārt cilvēki uzvedas tā, it kā viņiem ap kaklu būtu apliktas dzelkšņotas dzelzs ķēdes, ar kurām persona tiek vadīta kā pēc plāna. Tikko novirzies no kursa, iegriezīsies miesā. No tām nevar izbēgt. Bet kaut ko lietas labā vajadzētu darīt, un vispirms jāatbrīvojas no stereotipiem. Sabiedrība nav maināma vienā dienā, jāpaiet laikam. Kokam veci zari ar laiku nokrīt, tāpat ir ar ierūsējošo domāšanu.»«Darīt – izdarīt»Kārlis pats par sevi saka – viņš esot bohēmists uz pusslodzi: «Darba dienās parasti pielāgojos sabiedrībai un esmu tāds, kādu apkārtējie mani vēlas redzēt, – ieslēdzu automātisko kārbu. Strādāju ar cilvēkiem, un tas man patīk – ir iespēja viņus pavērot un izdarīt secinājumus. «Ne-darba» dienās man patīk sevi palutināt, būt kopā ar draugiem. Esmu spontāns – ja ienāk prātā ideja, to realizēju. Dzīvoju pēc principa «darīt – izdarīt». Man ļoti patīk jūra. Tai nevar redzēt galu. Iespējams, ar šiem ūdeņiem salīdzinu sevi pašu – jūra nekad nepazūd no cilvēku skata, tāpat to gribētu es.Vienīgais, no kā patiesi bail, ir rutīna – tā dzen izmisumā. Drīzāk izdarīšu pilnīgu muļķību, kaut ko spontānu, impulsīvu, lai tikai izbēgtu no rutīnas. Vienreiz tādā brīdī nodzinu «grebeni».Ļoti mīlu savu ģimeni, par spīti tam, ka reti esmu kopā ar viņiem – neesmu mājas cilvēks,» stāsta jaunais dzejnieks. «Iespējams, tas tāpēc, ka neesmu ilgstoši dzīvojis vienā vietā.» Kārlis pirmos sešus dzīves gadus pavadījis Rīgā, Imantā, vēlāk dzīvojis gan ar mammu Jelgavā, gan ar tēti Rīgā Āgenskalnā. Beigu beigās, nomainot vēl pāris dzīvesvietas, apmeties Jelgavā pie Lielupes. «Līdz ar katru pārcelšanos mainījās arī draugu un paziņu loks. Tikai tad, kad nostabilizējos vienā konkrētā mītnē, pie Lielupes, sākās īstā dzīve.»Paziņu var būt daudz, bet draugi – tikai daži. «Man tādi ir trīs. Ar vienu vienmēr esam bijuši tādi kā partneri, kas nekad neatstās otru nelaimē. Ar otru īstā draudzība sākās, kad izglābu viņu no pašnāvības mēģinājuma, bet ar trešo esam kā viena dvēsele divos cilvēkos.»Akā akmens nav atsitiesPatlaban Kārlis strādā Rīgā viesu namā, kurā agrāk mitinājies dzejnieks Jākobs Lencs*. Kārlis domājis par savu garadarbu publicēšanu, bet tad sapratis, ka raksta ne tādēļ, lai dzeju publiskotu, bet sev. «Iespējams, ja būs izdevība, izdošu krājumu, bet pagaidām mana dzeja ir kā aka bez dibena – akmens tajā iemests, bet joprojām nav atsities…»
