Latvijā iekārtotas ap 30 ar žogu norobežotas teritorijas – voljēri –, kurās mīt savvaļas dzīvnieki – aļņi, brieži, dambrieži, ziemeļbrieži, mežacūkas, mufloni, fazāni un citi.
Latvijā iekārtotas ap 30 ar žogu norobežotas teritorijas – voljēri –, kurās mīt savvaļas dzīvnieki – aļņi, brieži, dambrieži, ziemeļbrieži, mežacūkas, mufloni, fazāni
un citi. Dzīvnieku dārzu ierīkošanas mērķi ir dažādi – gan audzēšana un selekcija, pēc tam dzīvniekus palaižot brīvībā, gan komercmedību organizēšana un gaļas ieguve.
Latvijā jau vairāk nekā piecus gadus uzņēmīgi cilvēki galvenokārt savos privātīpašumā esošajos mežos veido briežu dārzus. Dzīvniekus viņi iepērk no audzētājiem Vācijā, Polijā, Čehijā, bet daži priekšroku dod Latvijā notvertajiem medījamajiem dzīvniekiem.
Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas Latvijas mežos dzīvnieki tika nežēlīgi izšauti, un to sekmēja tas, ka deviņdesmito gadu sākumā varēja brīvi iegādāties vītņstobra ieročus. Mednieku lodēm par upuriem krita labākie dzīvnieki, līdz ar to briežu populācija kļuva aizvien vājāka, un tagad briežu dārzos jāveic nopietns zinātniski pamatots selekcijas darbs.
Zemgalē briežu dārzi ierīkoti lielākoties Bauskas rajonā. Iecavas pagastā 300 hektāru platībā dārzu iekārtojis Jurijs Šabašovs, bet tālāk leišmalē – Valērijs Barjers. Jelgavas rajonā pirmais briežu dārzs patlaban top Vilces pusē.
Jāpēta savvaļas dzīvnieki
Radot briežu dārzus, cilvēks iejaucas dabā notiekošajos procesos un izjauc to līdzsvaru – mainās barības bāze, nelielā platībā uzturas liels dzīvnieku skaits, kas veicina slimību izplatību. Iežogotā teritorijā arī iespējami lielāki dzīvnieku savstarpējie konflikti nekā dabā. Latvijas Lauksaimniecības universitātes veterinārzinātņu habilitētais doktors Zigmunds Brūveris stāsta, ka šādos apstākļos aktivizējas pat nepatogēni organismi un Latvijas briežu dārzu iemītniekiem sastopami zarnu un plaušu parazīti. Nopietni jādomā par cilvēku un dzīvnieku aizsardzību pret trakumsērgu. Svarīga ir arī meža dzīvnieku ēdināšana, jo jānodrošina tiem nepieciešamais minerālvielu un mikroelementu daudzums.
Vācijā, kur briežu audzēšana ir labi attīstīta, 1969. gadā pēc privātas iniciatīvas tika nodibināta savvaļas dzīvnieku pētniecības laboratorija. Tāda nepieciešama arī Latvijā, un iniciatīvu šajā jomā uzņēmusies firmas «Latvijas zoovetapgāde» Medību problēmu zinātniskā laboratorija. Tās uzdevums ir apkopot pieredzi, veikt pētījumus par savvaļas dzīvnieku veselības stāvokli, ēdināšanu, dezinfekciju un rīkot izglītojošus seminārus. Laboratorija sniedz konsultācijas vienā no lielākajām savvaļas dzīvnieku audzētāju problēmām – dzīvnieku imobilizācijā jeb iemidzināšanā uz laiku. Imobilizācijas ierocis nepieciešams, ķerot un izlaižot dzīvniekus savvaļā, zāļu injicēšanai un klejojošo dzīvnieku (suņu un vilku) apkarošanai. Lai neatkārtotos nesen Jelgavā notikušais gadījums, kad suņa vietā tika iemidzināta sieviete, laboratorijā var iegūt zināšanas par Šveices firmā «Distinject» ražotajiem dzīvnieku imobilizācijas ieročiem.
Medību problēmu laboratorijas nesen rīkotajā seminārā profesors bioloģijas zinātņu doktors Vitālijs Buzlama no Voroņežas dabas rezervāta Krievijā uzsvēra, ka, nokļūstot netradicionālā situācijā, jebkurš dzīvs organisms sāk uztraukties, tam rodas stress. Pielāgošanās dzīvei briežu dārzos, kas nav zooloģiskie dārzi, bet nav arī brīvība, savvaļas dzīvniekiem notiek sarežģītāk nekā «bioloģiskajām mašīnām» – govīm un cūkām, tāpēc nepieciešami imobilizējošie ieroči. Tie lietojami arī, lai dzīvniekus novērotu, iezīmētu un ierobežotu to kustības. Profesors domā, ka cilvēks ir rupji iejaucies dabā notiekošajos procesos. Laikā, kad Latvijā aktīvi tiek veidotas voljēru saimniecības, nepieciešams rūpīgi sekot līdzi ekoloģijai, pētot, kāda zāle, augsne un gaiss labāk der briedim, kā arī jānodrošina no citām valstīm ievesto dzīvnieku veselības stāvokļa pārbaude.
Vai netradicionāla nozare?
Latvijas Savvaļas dzīvnieku audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Dainis Paeglītis stāsta, ka organizācijā ietilpst gan dzīvnieku audzētāji, mednieki un selekcionāri, gan juridiskas personas. Piemēram, uzņēmums «Jauda koks» ražo voljēru stabus. Daži audzētāji, kā Gunta Cunska Madonas rajona Jumurdā, mērķtiecīgi veido dzīvnieku parkus. Citi audzē fazānus un dambriežus gaļai vai nodarbojas ar selekciju, lai dzīvniekus tālāk pārdotu citiem audzētājiem vai, vienojoties ar mednieku kolektīviem, izlaistu brīvībā. Šogad no Jumurdas dzīvnieku dārza savvaļā tiks izlaisti pirmie dzīvnieki.
D.Paeglītis uzskata, ka briežu gaļas audzēšana Latvijā ir perspektīva nozare, jo šī gaļa pasaulē ir ļoti pieprasīta. Pašlaik pasaulē briežu gaļas ražošanas līdere ir Jaunzēlande, kurā ir 4,5 tūkstoši briežu audzētāju. Jaunzēlande ar to apgādā visu pasauli, Vācija vien iepērk pāri par 20 tūkstošiem tonnu briežu gaļas, kas ir trīs reizes dārgāka nekā liellopu gaļa. «Vai latviešu zemnieki ir dumjāki par jaunzēlandiešiem?» jautā D.Paeglītis. «Briežu gaļas cena ir augstāka, bet audzēšanas izdevumi tādi paši kā gaļas buļļiem. Taču tos Eiropa no mums nepirks, bet briežus pirks, jo, kamēr tos atved no Jaunzēlandes, paiet no piecām nedēļām līdz diviem mēnešiem. Turpretī mēs varam piedāvāt pavisam citas kvalitātes produkciju un piegādāt to piecu dienu vai nedēļas laikā,» viņš turpina. Lai iekarotu piecus procentus Vācijas tirgus, Latvijā vajag ap 200 briežu fermu. Pagaidām tikai viena Latvijas firma – «Ādaži Cover» – nodarbojas ar briežu gaļas eksportu.
Zemkopības ministrija savvaļas dzīvnieku audzēšanu pieskaita pie netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm. D.Paeglītis uzskata, ja savvaļas dzīvnieki tiek audzēti medībām, apskatei, tūrismam vai dzīvnieku populācijas atjaunošanai, tad tā ir netradicionāla nozare. Taču, ja runā par gaļu, netradicionāls ir vienīgi pats dzīvnieks, jo gaļa Latvijā audzēta vienmēr.
Medīt vai laist brīvībā?
Ir izstrādāta speciāla programma briežu dārzos izaudzēto dzīvnieku laišanai brīvībā. «Pašreizējā medību sistēma neveicina dzīvnieku populācijas atjaunošanos, bet noplicina un degradē to, jo katrs grib nošaut labāko briežu bulli ar lielākajiem ragiem. Tāpēc populāciju nepieciešams uzlabot, ievadot jaunas asinis un audzējot veselīgus dzīvniekus,» pārliecināts D.Paeglītis. Savvaļā tiks laisti selekcionēti dzīvnieki un to populācijas veidotas arī tādos rajonos, kur brieži nekad nav dzīvojuši. Programma tiks realizēta sadarbībā ar Latvijas Mednieku asociāciju un finansēta no mednieku klubu un Medību fonda līdzekļiem. Mednieku asociācijas priekšsēdētājs Jānis Zommers uzsver, ka viņa vadītā organizācija ir starptautiskās Medību un dzīvnieku aizsardzības komitejas locekle, kuras uzdevums ir uzlabot medību trofeju kvalitāti. «Esam mazāk orientēti uz gaļas ražošanu, bet par savu uzdevumu uzskatām uzlabot mūsu pašu staltbriedi, ļaut tam nodzīvot līdz nepieciešamajam vecumam. Jāstrādā pie medījamo dzīvnieku selekcijas, jāpēta, kurā vecumā no voljēru iemītniekiem var iegūt visvērtīgākās trofejas, un jāizglīto mednieki,» tā J.Zommers.
Piesaistot Eiropas Savienības līdzekļus, nākotnē varētu būt runa par izmirstošu dzīvnieku, piemēram, sumbru, aklimatizēšanu Latvijā. Pašlaik ir finansiāli neizdevīgi nodarboties ar meža dzīvnieku audzēšanu un selekciju un pēc tam tos izlaist brīvībā, jo pasākums balstās tikai uz audzētāju pārliecību un entuziasmu. Tomēr D.Paeglītis cer, ka ar laiku mednieki un sabiedrība sapratīs, ka šāda darbība var nest augļus. Uzlabosies Latvijas daba un medību saimniecība, palielināsies dzīvnieku skaits un kvalitāte, kas savukārt veicinās tūristu pieplūdumu.
Domas par komercmedību rīkošanu voljēros dalās, bet asociācijas vadītājs uzskata, ka tam nav sakara ar ētiku, bet gan ar cilvēku brīvā laika pietiekamību. «Man kā medniekam nav nekādas intereses šaut dzīvnieku, kas atrodas dārzā. Bet pasaulē ir biznesmeņi, kas medībām nevar ziedot vairāk par trīs četrām stundām laika. Viņš atbrauc uz briežu dārzu, nošauj dzīvnieku, paņem trofeju un aizbrauc. Tāpēc pasaulē šiem mērķiem veido komercmedību fermas,» skaidro D.Paeglītis.
Šaut no torņa pie barotavas vai ierobežotā platībā nozīmē vienu un to pašu – dzīvnieka nogalināšanu, kas uzskatāma gan par instinktu apmierināšanu, gan par sava veida izklaidi. Restorānā pasūtot šniceli, cilvēks tādējādi samaksā par dzīvnieka nogalināšanu, tāpēc moralizēšana ir nevietā, uzskata D.Paeglītis.
Jācer uz SAPARD
Pagājušā gada novembrī Saeima noraidīja priekšlikumu par 42 tūkstošu latu piešķiršanu Savvaļas dzīvnieku audzētāju asociācijai. Pieprasīto naudu bija paredzēts izlietot organizatoriskā darba veikšanai, sadarbībai ar Rietumu institūcijām, likumdošanas pilnveidošanai un, lai iestātos Eiropas Briežu audzētāju federācijā. D.Paeglītis izsaka nožēlu par nesaņemto naudu, jo finansējums netika prasīts iedzīvošanās nolūkos, bet lauksaimniecības attīstībai un lauku vides problēmu risināšanai, arī imobilizācijai un likumu sakārtošanai atbilstoši ES prasībām.
Tomēr kopīgi ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi savvaļas dzīvnieku audzētājiem izdevies panākt briežu audzēšanas iekļaušanu SAPARD netradicionālās lauksaimniecības sadaļā. Briežu vaislas materiāla iepirkšanai paredzētas nacionālās subsīdijas. Daži savvaļas dzīvnieku audzētāji jau gatavojas SAPARD projektu iesniegšanai, un D.Paeglītis cer, ka šogad Latvijā tiks iesniegti astoņi līdz desmit projekti.
Dambrieži nav izvēlīgi
D.Paeglītim pieder briežu selekcijas dārzs Cēsu rajona Mores pagastā. Tur iespējams dzīvniekus apskatīt, fotografēt un novērot. Šaušana nav paredzēta, jo, lai izveidotu komercmedību dārzu, vajadzīga liela teritorija, vismaz 200 hektāru.
Savukārt Pēteris Pauļukovs nodarbojas ar dambriežu audzēšanu 17 hektāru platībā Kuldīgas rajona Ēdoles pagastā. Pirms dažiem gadiem viņš ieveda 10 dambriežu no Čehijas, un acīmredzot tie Kurzemē jūtas labi, jo septiņām briežu mātēm jau divreiz ir dzimuši mazuļi. «Tagad man ir 14 Latvijas «pilsoņu» un desmit «nepilsoņu», vēl vajadzētu kādu ziemeļmeitu no Skandināvijas,» spriež P.Pauļukovs. Viņš savu briežu dārzu plāno rādīt ciemiņiem, nodarboties ar medībām, bet vēlāk pāriet uz gaļas ražošanu. Pēc trīs, pieciem gadiem saimnieks ganāmpulku iecerējis palielināt līdz 100 galvām. Tas gan neesot bizness, kur var gūt ātru peļņu. Lai gan pašlaik ganāmpulka uzturēšana, rēķinot ar barības piedevām, izmaksājot ne vairāk kā 200 latu gadā. Bietes un graudi izaug pašam, vasarā zāli dambrieži plūc četros hektāros lauku pļavu, un nekādas piedevas netiek dotas. Ziemā tie grauž burkānus un zaru slotiņas, bet, lai būtu stiprāki un krāšņāki ragi, sākot ar decembri, saņem speciālu kombinēto barību ar vitamīnu piedevām.
Arī voljērā dambrieži uzvedas kā īsti meža dzīvnieki un, ieraudzījuši cilvēku, bēg. Dzīvnieki netiek īpaši radināti pie cilvēka klātbūtnes, bet traucēt riesta laikā tos nav ieteicams. Dambrieži ir agresīvāki un nežēlīgāki par mūsu briežiem.
P.Pauļukovs nākotnē šai nozarei redz perspektīvu, tikai jāpaplašina teritorija, jāievēro barotavu maiņas un dezinfekcijas noteikumi un jāsadarbojas ar zinātniekiem un veterinārārstiem.
