Divi jauni cilvēki – divdesmit vienu gadu vecā Sofija Lukaševica un par četriem gadiem vecākais Antons Paševics – 1946. gada 23. maijā ar velosipēdiem aizbrauca uz Irlavas ciema Padomi un tur sarakstījās. Laulību ceremonijas nebija. Brūtēšanās laiks pā.
Divi jauni cilvēki – divdesmit vienu gadu vecā Sofija Lukaševica un par četriem gadiem vecākais Antons Paševics – 1946. gada 23. maijā ar velosipēdiem aizbrauca uz Irlavas ciema Padomi un tur sarakstījās. Laulību ceremonijas nebija.
Brūtēšanās laiks pārim ilga dažus mēnešus – ziemā iepazinās, pavasarī laulājās. Kā viņi viens otram iepatikās? To esot grūti pateikt. Pārim ir viena mīļākā dziesma “Baltās dūjas”, abi dzimuši un auguši vienā novadā – Latgalē –, tikko pārdzīvots karš. Saistībā ar to ir arī kāda traģiska nots. Pirms kara Antons pazina Sofijas brāli Vladislavu. Viņš bija viens no pieciem vietējiem komjauniešiem, kuru pēc vāciešu ienākšanas kopā ar ebrejiem Valguma mežā nošāva. Padomju laikā Vladislavs nevienam neko sliktu nebija darījis, tādēļ, varai mainoties, pretēji mātes ieteikumam diemžēl neslēpās pie radiem Latgalē. Taču tolaik bija cilvēki, kas, lai iegūtu lielāku zemes pleķi, varēja otru iegrūst nāvē. Antons mīļu prātu Sofijai stāstīja savas atmiņas par pirmskara gaitām kopā ar Vladislavu, un tas kaut mazliet dziedēja līgavas sirdi. Interesanti, ka nedaudz Antonu pazina arī Sofijas vecākā māsa Janīna, kas vēl tagad dzīvo Irlavā. Viņa toreiz, uzzinot par Sofijas nodomu, teikusi: “Māsiņ, bet tu tik ātri!” Jaunākā māsa atbildējusi: “Ko tur daudz gudrot!”
Formāli ņemot, brūtgāns Antons 1946. gadā ieņēma augstu amatu – bija Degoles ciema izpildkomitejas priekšsēdētājs. Sofija strādāja par sanitāri Irlavas slimnīcā. Taču, dziļāk skatoties, abi bija trūcīgi Latgales jaunieši, kas tikai pirms dažiem gadiem atnākuši par kalpiem uz salīdzinoši bagāto Zemgali, un, protams, vēl jo vairāk pēckara nabadzībā kāzu rīkošanai pietrūka naudas. “Bet, vecīt, ja mums toreiz būtu rīkotas lielas kāzas, diez vai tik ilgi nodzīvotu!” stāstot iespurdzas Sofija. Antons nesaka nekā, bet var manīt, ka parasti viņš piekrīt. Lai gan tā gluži nav, ka sešdesmit laulības dzīves gadi pagājuši bez strīdiem. Sofija teic, gadījies, ka sadusmojas un pat kādu dienu nerunā. Taču viņi prot piedot gan viens otram, gan arī citiem. Gan sīkumos, gan liktenīgās lietās. Pašiem lielu domstarpību nav bijis, tikai savstarpēja pierīvēšanās, kas ģimenes dzīvē ir gluži saprotama.
Ja būtu lielas kāzas…
Zināmi uztraukumi nāca dažus gadus vēlāk, kad piedzima meita Vija. Bērns Tukumā tika vests uz baznīcu, lai nokristītu. “Domājām, ka mācītājs jautās, vai paši esam laulāti baznīcā. Kā tu Dieva kalpam melosi! Taču mācītājs to jautājumu neuzdeva. Krievu laikā baznīcā uz tādām lietām daudz neskatījās,” atceras Sofija. Pēc kādas nedēļas darbavietā bibliotēkā gan vajadzējis melot. Vadītāja izsaukusi pie sevis un prasījusi: “Biedrene, Paševica, vai tā ir taisnība, ka jūs baznīcā meitu kristījuši?” Sofija atbildējusi: “Kas par muļķībām! Paprasiet cilvēkiem! Mēs bērnu nokristījām ciema padomē.” “Bet cilvēki teica, ka jūs ar mašīnu piebraukuši pie baznīcas un tur iegājuši kopā ar bērnu,” vēl brīdi nerimās bibliotēkas vadītāja, līdz beidzot Sofija viņu pārliecināja.
Kā Paševici 1957. gadā nokļuva Jelgavā? Šis stāsts saistīts ar Antona darbu Degoles ciema Padomē. Juku laikos viņš, tikko no dienesta padomju armijā atgriezies puisis, tika iecelts šajā augstajā amatā. Taču drīz nāca gaismā, ka ciema priekšsēdētājs draudzējas ar Mazviksu saimnieku, kas skaitījās budzis. Kolhozniece Aleksandrova uzrakstīja Latvijas kompartijas centrālajam laikrakstam “Cīņa” sūdzību, 1950. gadā dažas dienas pēc Paševicu ceturtās kāzu jubilejas tā tika publicēta.
Mūsu sarunas laikā Sofija smaidīdama atnes nodzeltējušu avīzi, kurā pēc slavinošiem rakstiem par Padomju Latvijas desmit gadu jubilejas sagaidīšanu rubrikā “Gandrīz feļetons” ir raksts “Kad beidzot izlems?” Tur var izlasīt šādas rindas: “Kolhozam nav kur novietot lopus, bet Antons Paševics ar savām vistām, tītariem un pāris govīm aizņem ciema izpildkomitejas rīcībā esošu lielu, modernu kūti pašā kolhoza centrā. Kad kolhozs to pieprasīja 60 cūku novietošanai, Paševics panāca, ka moderno kūti atstāja viņa vistām un gotelēm. Par neaptveramo ļaunumu, kas ar to tika nodarīts kolhoza lopkopības attīstībai, viņam nebija daļas. Liekas, viņš par kolhoza neveiksmēm pat priecājas. Pats viņš kolchozā nestājas.”
Kolhoza pretinieks
Atbilstoši Staļina laiku šķiru cīņas garam rakstā teikts, ka kolhozniecei Aleksejevai, kuras dzīve kopumā uzlabojas, tomēr esot “pretīgi elpot to pašu gaisu”, ko Mazviksu budzis un viņa draugs Antons Paševics. Kas, pēc “Cīņas” korespondenta domām, beidzot jāizlemj? Protams, ciema izpildkomitejas priekšsēdētāja atstādināšana no amata. Antons paskaidro, ka viņa lielākais grēks padomju varas priekšā bija nevis brāļošanās ar kārtīgu kaimiņu saimnieku, bet gan dienēšana vācu armijā. Antons gan vairākkārt centās dezertēt. Vienu laiku draugs Jānis Kairovs viņu slēpa netālu no Briežu stacijas, kas atradās pie Elejas, tad bunkurā pie Vilciņiem Cenu pagastā. Tomēr nevar noliegt – vācu karavīra formu viņam nācās valkāt, un tāds cilvēks taču nedrīkstēja ieņemt vadošu amatu.
Pēc it kā labprātīgas aiziešanas no ciema izpildkomitejas priekšsēdētāja amata vairākus gadus Antons strādāja par mežsargu, līdz beidzot abi nolēma sākt jaunu dzīvi Jelgavā.
Pirmos trīs gadus Jelgavā Antons dzīvoja viens. Strādāja par celtnieku brigādē Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (LLA), kas tolaik no Rīgas pārcēlās uz Jelgavu. Brīvajā laikā Pārlielupē būvēja mazu trīsistabu mājiņu. Kad viena istaba un virtuve bija gatavas, no Tukuma uz Jelgavu pārcēlās arī Sofija ar meitiņu Viju. Ko svešā pilsētā darīt sievai? Bibliotēkā vakances nebija. Tad Sofija atcerējās Irlavas slimnīcu. Tur viņa pēc ārsta Katlapa ieteikuma sāka strādāt vācu laikā, kad draudēja otrreizēja izsūtīšana uz darbiem Vācijā (viens gads jau tur bija pavadīts). Tā Sofija aizgāja pieteikties darbā Jelgavas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur bērnu nodaļā nostrādāja vairāk nekā divdesmit piecus gadus. Medicīna un darbs ar bērniem bija viņas sirdslieta.
Jāpiebilst, ka Irlavas slimnīcā pēc daktera Katlapa lūguma Sofija iesāka vēl kādu citu lietu, kas bija ļoti svarīga ne viņas, bet citu cilvēku dzīvei, proti, nododot asinis. Turklāt kara apstākļos tas tika darīts bez kādas aparatūras – pa tiešo, uz vieniem ratiem gulēja donors, uz otriem – slimnieks. Vēlāk Tukumā un Jelgavā Sofija kļuva par Goda donoru. Brīvprātīgi bez maksas dažreiz viņa asinis nodeva vai ik mēnesi. Sofija īsti nevar saprast, kā tagad pienākuši laiki, kad slimniekiem trūkst donoru asiņu. Toreiz slimnīcā vecākā māsa nokomandējusi: “Meitenes, jūs esat donores, prasa asinis!” Bija jāiet, un viss.
Jelgavā ir labāk
Antons 1960. gadā sāka strādāt par šoferi LLA mācību pētījumu saimniecībā “Jelgava”. Tajā laikā viņiem Platones pagastā bija iedalīta zeme, un ģimene sāka mazo biznesu ar kartupeļiem, kāpostiem, kas tika pārdoti Rīgā un arī Ļeņingradā. Tā radās iespēja turpat netālu nopirkt mazliet lielāku māju. Ar rosīgu darbu dzīve gāja uz augšu.
Nu jau vairāk nekā piecpadsmit gadu mūsu briljanta pāris ir pensionāri. Taču dārzs pie mājas ir skaisti izravēts (to Sofija darot pulksten piecos no rīta), un Antona darījumi tirgū turpinās. Tagad gan tie nav Pēterburgā vai Rīgā, bet tepat RAF dzīvojamā masīvā. Tomēr, ievērojot viņu gadus, dzīvīgums ir neparasts.
***
Par Paševicu ģimeni
Juris Kālis, žurnālists:
Paševicus iepazinu sešdesmito gadu beigās, kad Jelgavā sāku mācīties vidusskolā. Pie viņiem kā īrniece saimniecības mājā dzīvoja mana tante, un es savukārt biju apmeties pie mātes māsīcas. Paševici palikuši atmiņā kā sirsnīgi cilvēki, kas daudz strādāja un nesen nopirkto, līdz tam diezgan nolaisto māju saveda labā kārtībā.
Andris Rāviņš, Domes priekšsēdētājs, kas par jubileju dabūja zināt dienu iepriekš:
Ja pārim ir 60 gadu kāzu jubileja, man jāatliek citi darbi un jābrauc apsveikt. Tas ir ārkārtīgi svarīgs notikums. Lai briljanta pārim veselība!
Daina Kairova, briljanta pāra vedējmāte:
Vīra vectēvs iepazinās ar Vladislavu Paševicu kara laikā. Tā ģimenes sāka draudzēties, un šo draudzību pārmantojam nākamajās paaudzēs. Ja kādreiz liekas, ka esmu nogurusi, piedomāju, kā Sofija savos gados visu tomēr izdara. Paševicu pāra paraugs liek saņemties un plānoto paveikt, kā nākas. Tiekoties ar viņiem, vienmēr pozitīvi uzlādējies. Paldies visiem, kas godināja briljanta pāri viņu skaistajā jubilejā.
