«Man vairākas reizes bijusi iespēja strādāt kopā ar Gjuto mūkiem, un viņi, bez šaubām, iemieso Tibetas kultūru visaugstākajā līmenī,» tā par Gjuto tibetiešu mūku tantrisko kori teicis amerikāņu komponists Filips Glāss.
“Man vairākas reizes bijusi iespēja strādāt kopā ar Gjuto mūkiem, un viņi, bez šaubām, iemieso Tibetas kultūru visaugstākajā līmenī,” tā par Gjuto tibetiešu mūku tantrisko kori teicis amerikāņu komponists Filips Glāss.
Plašāka publika viņa zemē šo meditatīvo, suģestējošo dziedājumu burvību atklāja astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito pirmajā pusē. Ar laiku tie plašāk iepazīti arī citur pasaulē. Nākamnedēļ tibetiešu budistu rituālais priekšnesums būs klātienē dzirdams un vērojams Latvijā. Kā vēsta Jelgavas pilsētas pašvaldības aģentūra “Kultūra”, 9. maijā pulksten 19 Jelgavas kultūras namā Gjuto mūku tantriskais koris sniegs vienīgo koncertu Latvijā.
No Lhasas līdz Holivudai
Gjuto tantriskā budistu skola dibināta Tibetas galvaspilsētā Lhasā 1474. gadā, un sākumā tajā esot bijuši 32 mūki. 1959. gadā, glābjoties no ķīniešu iebrukuma, trimdā uz Indiju tibetiešu garīgajam vadītājam Dalailamam līdzi devās 90 no tolaik 900 klostera brāļiem. Astoņdesmito gadu beigās kopiena jau atkal bija mērāma vairākos simtos. Lai iepazīstinātu plašāku interesentu loku ar daudzus gadsimtus seno kultūras mantojumu, vēstītu par savu trimdinieku stāvokli un vāktu ziedojumus daudzskaitlīgās kopienas uzturēšanai, 21 mūks tolaik devās kultūras “vēstnešu” misijā uz Jauno Pasauli. Viņi bija raduši atsaucību etnomuzikologa un rokgrupas “Grateful Dead” perkusionista Mikija Hārta personā. 1989. gadā ASV iznāca tibetiešu pieteikums pasaulei skaņu ieraksta formā – plate “Freedom Chants From The Roof Of The World” (“Brīvības dziedājumi no pasaules jumta”), kurā kopā ar mūkiem un M.Hārtu piedalījās slavenais japāņu multiinstrumentālists Kitaro un ne mazāk slavenie amerikāņi F.Glāss un Džerijs Garsija. Astoņdesmito beigas saistās arī ar tibetiešu trimdinieku slavas gājienu pa ASV koncertvietām, kurā par kulminācijas brīdi bija dēvējama uzstāšanās Ņujorkā 5000 cilvēkiem 1988. gada turnejā. Starp citu, runājot par vēlākajiem ierakstu darbiem, pieminams, ka Gjuto mūku dziedāšana skan arī filmā “Septiņi gadi Tibetā”.
Tibetiešu “trompetes” un citi instrumenti
Tibetiešu rituālos tekstus skandē arī “parastā”, “ikdienas” balsī, kādā mēs runājam vai dziedam. Biežāk tomēr izmantots vokalizēšanas paņēmiens, kas radniecīgs aizpagājušogad arī Jelgavā dzirdēto tuviešu (jeb tiviešu) piekoptajai rīkles dziedāšanai: viens dziļš, zems, pāris augstu toņu, ko panāk viens dziedātājs vienlaicīgi, – parādība, kurā eiropieša ausij vispārsteidzošākais varētu šķist neticami lielā toņu augstuma amplitūda. Instrumentālo papildinājumu tibetiešu budistu rituālajā muzicēšanā nodrošina no metāla gatavoti pūšaminstrumenti “dung – chen” (divus līdz pat četrarpus metru garš, ar ļoti zemu skaņu) un “kang – dung” (tā skanēšanā mēdz saskatīt zināmu līdzību ar trompetes spēli), sitaminstrumenti “nga” (bungas, kuru dobjo skaņu nodrošina membrānu lielais diametrs) un “sil – nyen” (šķīvji).
Īstas balsis no “citas pasaules”
Mūka mūža satura, intelektuālo nodarbju un psihotehnisko vingrinājumu, mērķi – apskaidrības sasniegšanu – viņš citiem vārdiem fromulē: tas nozīmē kļūt par Budu. Tantras ir sacerējumu kopums, kas, pēc to praktizētāju skaidrojuma, atklāj tūkstošiem Budas seju, iedabu, būtību jeb iespēju, katram esot apveltītam ar savām, no citiem atšķirīgām, psihiskām vai dzīves pieredzes īpatnībām, atrast “savu” Budu, ar ko saplūstot, rast garīgo piepildījumu. Klostera uzdevums ir sagatavot skolotājus, kas varētu būt prasmīgi “gidi” šai ceļā. Ceļā, kurā šādas pieredzes gūšanai nesagatavotam vienkāršam koncertapmeklētājam Eiropā doties nav ne iespējams, ne ieteicams. Viņam “jāiztiek” ar relaksāciju, ko piedāvā rituālās mūzikas estētiskais tvērums un kas atšķirībā no šķietami radniecīgiem pašu rietumnieku izgudrojumiem, kā, teiksim, “new age” mūzika, ir gadsimtiem senas garīgas tradīcijas autentisks iemiesojums – īstas balsis no “citas pasaules”.
