Valsts darba inspekcijas Zemgales reģionālās iestādes vadītājs Valdis Dūms brīvo laiku skaidro kā laiku, kad nekas nav jādara.
Valsts darba inspekcijas Zemgales reģionālās iestādes vadītājs Valdis Dūms brīvo laiku skaidro kā laiku, kad nekas nav jādara.
Bet šādu brīžu jau nav, jo ikdienas darbs nav ierāmējams astoņu darba stundu «no – līdz» rāmjos. Savu prasa mājas un apkārtnes uzturēšana, jo «nevar jau visu uzkraut uz sievasmātes pleciem», kā viņš sev raksturīgajā labsirdīgi humorīgajā un atbrīvojošā manierē saka. Atliek runāt par laiku stresa noņemšanai.
Jau ceturto gadu, kad diriģente Gunta Paškovska pieņēmusi kolektīvā meitu Zandu, viņš «sapinies» ar 2. ģimnāzijas kori «Skali». Vārds «sapinies», protams, domāts vislabākajā nozīmē, jo «Skali» ir vienīgais koris, kur viņš kā dziedātājs jūtot profesionālu baudu. Nē, profesionāls mūziķis viņš nav, mūzikas skolā nav mācījies, arī absolūtās dzirdes viņam neesot. Toties kordziedātāja stāžs V.Dūmam ir cienījams – no 1964. gada ar dažiem pārtraukumiem. 1972. gadā, būdams Rīgas 49. vidusskolas devītklasnieks, sācis dziedāt vīru korī «Tēvzeme». Pēc dienesta armijā un pārcelšanās uz Jelgavu izbraukāt uz mēģinājumiem Rīgā kļuvis apgrūtinoši. Bet atrast jaunu kolektīvu, kas apmierinātu mākslinieciskās prasības («pa šiem gadiem arī bez mūzikas skolas no dziedāšanas biju ko iemācījies»), nav bijis viegli.
Sākumā dziedājis Sarmas Rudzutakas vadītajā Ozolnieku vīru korī «Ozols», uz kura bāzes vēlāk mākslinieciskās kvalitātes kāpināšanas nolūkā izveidots vīru ansamblis. Kad diriģente veidojusi jaukto kori, V.Dūms, būdams pārliecināts, ka dziedās tikai vīru korī, kopā ar dažiem vīriem to atstājis. Lauksaimniecības universitātes korī «Ozols» samērā ātri kļuvis garlaicīgi, jo katrs nākamais mēģinājums sācies tāpat kā iepriekšējais.
Un tad nāca «Skali». «Man jau saka, ka smuki tas nav, ja pieaudzis cilvēks ar sirmiem matiem uzvedas kā puika. Šajā kompānijā ir kaut kas, lai tā īsti atslēgtos pēc reizēm vājprātīgās darba nedēļas (kora mēģinājumi notiek piektdienu vakaros un sestdienu rīta pusē – A.A.),» saka V.Dūms. Vides un sabiedrības maiņa intensīva darba veicējiem ir svarīga. Ir svarīgi būt foršā kompānijā, kur neuzsver, ka tu esi amatpersona, kur tevi sauc par «opi». Līdztekus dziedāšanai un kora gaisotnes uzturēšanai V.Dūms risina ar kora darbību saistītus jautājumus, iesaistās sponsoru meklējumos, lai kolektīvs varētu piedalīties konkursos ārvalstīs.
Bet tādu darba tempu, kāds ir «Skalos», V.Dūms nevienā citā korī neesot pieredzējis. «Dziesmu svētkiem «Lauztās priedes» vienā mēģinājumā iemācījāmies. Savulaik kori samērā sarežģīto un grūto Emīla Dārziņa darbu nedēļām un pat mēnešiem mocīja. Mēs pēc viena mēģinājuma no galvas nemācējām, bet pēc notīm – perfekti.» V.Dūmam pieņemama ir G.Paškovskas nostāja: ja uz mēģinājumu nebiji, tās ir tavas problēmas. Notis ir, mācies pats vai algo privātskolotāju. Tomēr jau vairākus gadus «Skalu» sastāvs ir ļoti stabils un ģimnāzijas beidzēji, arī studēdami augstskolās, paliek uzticīgi kolektīvam.
Nupat (svētdien) koris sācis ierakstīt disku, ko kolektīva 25. jubilejā dāvināt savai pilsētai. «Ar Domes atbalstu topošajā albumā skanēs Alvila Altmaņa, Agra Celma, Jāzepa Vītola, Aldoņa Kalniņa, Valda Zilvera un citu mūziķu dziesmas, kuru dzīve un daiļrade bijusi vai ir saistīta ar Jelgavu,» stāsta V.Dūms, uzsvērdams, ka ieraksti ir smagāks darbs nekā koncerti.
Bet ir mirkļi, kas aizskar visdziļākās sirdsstīgas… Krekls pilnīgi slapjš, sviedri līst, un… šermuļi skrien pār kauliem. Un jau kuro reizi «Tēvzeme» dzied «Mūžam zili»… Vai «Skalu» ieraksts Daugavpils teātra izrādei «Pasaka par vērdiņu», kas ik reizi uzjundī pirmatnēji ieliktās dvēseles elpu. «Valdis Zilveris mūs mācīja, ka kora mūzikai ir vieni likumi, bet teātra mūzikai – citi. Galvenais, lai teātrī skatītāji saprastu vārdus un dziedājumā būtu emocijas. Mēs arī ielikām sevi visu. No tehniskā viedokļa šajā diskā ir daudz nepilnību, bet, ik reizi to klausoties, mūsu emocijas nāk atpakaļ un «Vērdiņa» fināla dziesma… Kauns jau atzīties, bet bieži vien asaras sasprāgst acīs…
Tādu brīžu dēļ ir vērts dziedāt. Un tas man bieži vien ir tas, kas palīdz tikt galā ar negatīvajām emocijām, ar ko gribot negribot darbā ir jāsaskaras.»
