Vakar noslēdzās daudzmēnešu maratons ar nosaukumu «Parakstu vākšana».
Vakar noslēdzās daudzmēnešu maratons ar nosaukumu “Parakstu vākšana”. Daudz nesakot, vien jāatgādina, ka aprīļa sākumā beidzām parakstīties par grozījumiem Satversmē, kas ļautu iespēju Saeimas deputātu atlaišanu ierosināt ne tikai Valsts prezidentam, bet arī vēlētājiem. Savukārt vakar beidzās parakstu vākšana par citiem grozījumiem, šoreiz likumā par valsts nodrošinātajām pensijām. Paredzēts, ka to (grozījumu) apstiprināšanas gadījumā pensionāri beidzot varētu saņemt daudzmaz cilvēcīgas minimālās pensijas. Vēlētāji ar parakstiem izteikuši savu atbalstošo viedokli abos jautājumos. Bumba, ja tā var izteikties, patlaban ir Saeimas deputātu rokās.
Tajā pašā laikā jau tagad ir skaidrs, ka nedz viņi, nedz valdība tā īsti nevēlas vienkārši piekrist ar parakstiem apstiprinātajai desmitās daļas balsstiesīgo iedzīvotāju izteiktajai gribai. Izrādās, Satversmes grozījumi būšot pagalam nedemokrātiski, jo ne visi vēlēsies atlaist Saeimas deputātus. Savukārt, grozot pensiju likumu, tikšot pagalam sapurgāts jau tā trauslais valsts budžeta maks, un tas saplīsīšot pa visām vīlēm.
Iespējams, viņiem, deputātiem un valdībai, ir taisnība. Vien parakstu vākšanai pretēji argumenti līdz šim nav izskanējuši īsti pārliecinoši. Palikusi sajūta, ka aiz varas pārstāvju argumentiem gan pret grozījumiem Satversmē, gan pensiju likumā paliek kaut kas līdz galam nepateikts. Noklusēts.
