Beidzot tās ir garām – pašvaldību vēlēšanas, kuru vietā A.Lindgrēnas stāsta varoņi labāk būtu vēlējušies piedzīvot komētu.
Beidzot tās ir garām – pašvaldību vēlēšanas, kuru vietā A.Lindgrēnas stāsta varoņi labāk būtu vēlējušies piedzīvot komētu. Kaislības, ko arvien eksaltētāk uzkurināja Rīgā un citās lielākajās pilsētās izvērstā politiskās reklāmas kampaņa, tuvojās histērijai. Politisko dūžu siekalainie labumu solījumi mijās ar ciniskiem saukļiem, ka «labs cilvēks ir tikai tāds, no kura ir reāls labums», asociējoties ar Nežēlīgā Josifa sentenci «ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka – nav problēmu». Paldies Dievam, pagastos kopumā gan gatavošanās, gan pašas vietējo pašvaldību vēlēšanas noritēja daudz rimtāk, jo tur noteicoša bija nevis dižošanās ar politiskā apspalvojuma krāsām un balsu taurēm, bet personīgais veikums un autoritāte.
Ja pagastus salīdzina ar dīķīšiem, to ūdens virsma līdz šīm visur bijusi gandrīz vienlīdz rāma. Tikai dažviet priekšvēlēšanu aktivitātes līdzīgi akmenim uzšļakstīja satrauktas emocijas, uzvandot četrus gadus gulsnējušās duļķes. Taču gan ūdens loki noplaks, un turpmākos gadus atkal nekas būtiski neietekmēs ūdens spoguli (līdz nākamajām vēlēšanām?). Lielo pārmaiņu laikā Latvijā pirms desmit gadiem šķita, ka no pilsoņiem ir atkarīgs, kas notiks tālāk. Kā arvien, šķitums un īstenība izrādījušies atšķirīgi. To sapratusi, daļa lauku iedzīvotāju vēlēšanas neuztvēra nopietni un sevi pat nepiepūlēja ar došanos pie urnām. Vieni pauda, ka rezultāts būs vienāds neatkarīgi no tā, vai viņi ies vēlēt vai ne. Otri (esot bijuši arī tādi) vismaz teorētiski sprieda, ka varbūt labāk par «piecīti» savu balsi pārdot, lai ģimenei tiktu kaut vai kāds ieguvums. Bet lielais vairums vēlētāju vadījās pēc pārbaudītā principa – labāk pazīstams sliktums nekā nezināms labums, tāpēc balsojuši par līdzšinējiem deputātiem. Un nevienam neko nevar pārmest, jo lielākās daļas rīcību diktējusi desmit gadu ilgusī vilšanās, kas rodas tad, ja cilvēks iedomājies par daudz, par daudz sacerējies.
Bija, protams, arī «revolucionāri», donkihoti, kas, visnotaļ pozitīvu ideju vadīti, mēģināja sparīgi kult ūdeni, pauzdami gatavību stāties pie pagastu vadības grožiem, lai dzīvi «mainītu uz augšu». Par to liecina samērā liels gados jaunu cilvēku skaits, kas izvirzīja vēlēšanām savas kandidatūras.
Lai gan politiskās vētras pagastus tikpat kā neskāra, TV, radio un presē skandētās reklāmas tomēr arī laukos uzpūta lēni gruzdošās ogles, vairojot ažiotāžu. Tās salīdzinājumā ar 1997. gada vēlēšanām lielā mērā rosināja vēlētāju aktivitāti, kas Latvijā kopumā sasniedza vidēji 69,1 procentu. Jelgavas rajonā visvairāk balsotāju bija Zaļenieku pagastā (71,57 %), vismazāk – Svētē (59,17 %). Cenās, Kalnciemā un Zaļeniekos pilsonisko aktivitāti pauda visvairāk jauniešu.
Vai tagad, kad vēlēšanas aiz muguras, ir iespējams izdarīt secinājumus un prognozēt pagastu attīstību turpmāk?
Pagasti nav pilsētas, nav reģionu centri, nav Rīga, kur koncentrējas lieli naudas līdzekļi, budžeti ir knapi, stingrāk reglamentēti un tādēļ kontrolējamāki. Pagastu padomju deputātu krēsli nebūt nav mīksti polsterēti, nekāda ērtā sēdēšana nav, sēdētājus tajos lielākā vai mazākā mērā notur ieraduma tulzna. Dažiem gan tā rādās uzaugusi krietni bieza, bet, labi nomaskēta, paliek citiem neredzama, tāpēc «tauta» arī turpmāk piešķīrusi uzticību tiem, kuri «neko sliktu taču nav izdarījuši».
Tur, kur tomēr bija mēģināts norādīt uz līdz šim pieļautajām nepilnībām un trūkumiem (piemēram, Vircavā, Ozolniekos), īsi pirms vēlēšanām metot pārmetumu akmeni iepriekšējā sasaukuma deputātu «dārziņā», acīmredzot nostrādājis tas, ko psiholoģijā dēvē par bumeranga efektu: tieši mestie akmeņi veicinājuši «mērķu» ievēlēšanu padomēs, turklāt, iespējams, pat lielākā vienprātībā. Vai sevi atkal apliecinājusi tautas gudrība, ka viss, kas notiek, notiek uz labu? Jācer, ka to piedzīvosim.
Loģisks būtu jautājums, kas pagastos pēc vēlēšanām mainīsies? Ņemot vērā, ka pilnīgi visās Jelgavas rajona pašvaldībās ievēlēti līdzšinējie pagastveči, tas ir, cilvēki, kam arī līdz šim bijusi galvenā noteikšana, visticamāk, nemainīsies nekas. Saviļņotā ūdens virsma norims, duļķes nosēdīsies, un viss tā arī paliks pa vecam. Tiesa, pār pagastiem savilkušies teritoriāli administratīvās reformas padebeši, to dēļ (lielākoties gan neziņas, neskaidrības dēļ) jaunievēlētie deputāti nevar būt droši pat par savu pilnvaru laiku, jo klīst valodas par jaunām vēlēšanām jau pēc pāris gadiem, paredzamas lielas jukas teritoriju un «Eiropas naudas» apvienošanā, dalīšanā un pārvaldīšanā… Tomēr vairumam jaunievēlēto deputātu šīs pārmaiņas šķiet pārāk nekonkrētas un tālas, lai par tām domātu. Tikai Svētes un Zaļenieku pagastu padomju bijušie priekšsēži pavēstījuši, ka nepretendē arī turpmāk ieņemt šos amatus, jo iesaistījušies sadarbības padomē «Viduszemgale». Iespējams, viņi izrādīsies viedāki par kolēģiem, jo būs labāk spējuši prognozēt nākotni un jau laikus metuši laipas uz to, lai turpmāk saglabātu reālu ietekmi. Bet tas nav šo pagastu vēlētāju nopelns. Lauku iedzīvotājiem arī turpmāk cerības mīsies ar nolemtību, ko diezin vai būtiski mainīs pat sociāldemokrātu pārsvars politiskajā cīniņā par varu pilsētās. Pagastu ļaudis kā daždien mierā ar mazumiņu: labi, ka šis trādirīdis garām, labi, ka tā, labi, ka tā. Kādu laiku varēs atkal mierīgi peldēt rāmā dīķī.
