Tālis Rēdmanis apguva arhitekta profesiju, lai celtu mājas. Tagad viņš ceļ kaut ko netaustāmu – cilvēku ticību.
Tālis Rēdmanis apguva arhitekta profesiju, lai celtu mājas. Tagad viņš ceļ kaut ko netaustāmu – cilvēku ticību.
Par sevi stāsta Jelgavas Sv. Annas baznīcas mācītājs Tālis Rēdmanis.
Katrs cilvēks ir «saliņa» sevī, un viņš var uzcelt «tiltu», kas ved pie otra. Tikai jāpieņem tas otrs cilvēks, viņa jūtas, attieksmes, pārliecības un jābūt pašam par sevi.
(K.Rodžers)
Laikam gan vecāki man nav stāstījuši, kas gribēju būt bērnībā, jo neatceros nekādus izteiktus nodomus. Taču pēc pamatskolas beigšanas mācības turpināju Rīgas Celtniecības tehnikuma Arhitektūras nodaļā un to arī absolvēju. Tā ka vispirms kļuvu arhitekts. Nedaudz esmu šajā jomā pastrādājis, vairāk kā celtniecības meistars. Kādu laiku darbojos arī kā mākslinieks noformētājs.
Ar izvēli studēt teoloģiju bija interesanti… Tiku iesvētīts 1979. gadā, kad man bija astoņpadsmit, un šis notikums ļoti spilgti palicis atmiņā. Tas nebija kā tagad, kad baznīcā parasti ir liels iesvētāmo pulks. Biju viens pats, un man priekšā stāvēja četri garīdznieki, Latvijas arhibīskapu ieskaitot. Viņš pēc iesvētībām mani paaicināja maliņā un jautāja, vai es nevēlētos studēt teoloģiju. Teicu, ka padomāšu. Pēc gadiem desmit tas arī notika. Tiesa gan, arhibīskaps tad jau bija aizgājis mūžībā, bet uz viņa jautājumu biju atbildējis pozitīvi. Visticamāk, šāds jautājums no arhibīskapa puses izskanēja manas ģimenes dēļ. Vecmāmiņa padomju laikā vairāk nekā divdesmit gadu bija draudzes priekšniece, arī pārējie ģimenes locekļi bija aktīvi iesaistījušies draudzes darbā. Bijām ieskaitīti to pulkā, kas padomju varai ir ideoloģiski neperspektīvi.
Nu jau četrus es strādāju Jelgavā, pirms tam kalpoju Raunā un citās Vidzemes draudzēs. Tajā pusē trīs gadus biju arī prāvests. Manā pārraudzībā atradās viens iecirknis, kas tagad sadalīts divos – Cēsu un Madonas –, un tajā bija apmēram četrdesmit draudzes. Protams, man bija jāpārzina, kas notiek tajās visās.
Vidusmēra cilvēks raizējas par to, kā nosist laiku, bet talantīgs cilvēks cenšas to izmantot.
(A.Šopenhauers)
Viena no svarīgākajām ikdienas sastāvdaļām ir gatavošanās tiem citreiz pat ļoti īsajiem brīžiem, kad jāiziet cilvēku priekšā. Jāstrādā, lai tas, ko saku, būtu pienācīgi sagatavots, lai teiktajam vārdam būtu jēga. Protams, daudz kas ir atkarīgs no attiecīgā brīža, no tēmas. Vienai vārdus atrast ir vieglāk, citai – grūtāk un vajadzīgs ilgāks laiks pārdomām.
Mācītāja ikdienā daudz laika aizņem individuālais darbs ar cilvēkiem, kas sarežģītās dzīves situācijās meklē palīdzību un padomu baznīcā. Un tādu ir daudz. Bez baznīcas vēl ir citas vietas, kurās cilvēkiem vajadzīga garīgā aprūpe, piemēram, slimnīcas, un arī šim darbam jāatrod laiks. Man ir vēl viens pienākums – esmu Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas revīzijas komisijas priekšsēdētājs, tāpēc palaikam jābūt ne vienā vien Latvijas baznīcā, kur ir kādas problēmas.
Brīvā laika, protams, nav, bet ģimene jau ir iemācījusies to no manis gūt «vardarbīgā» veidā – «noņemt no trases» un teikt: «Viss, tagad tu esi mūsējais!»
Diemžēl visbiežāk ieplānotās brīvās dienas tomēr ir aizņemtas. Varbūt reizi mēnesī viena tiešām ir tāda, kad nav kādi darbi darāmi. Noteikti jau es pats zināmā mērā esmu vainīgs, ka nemāku brīvo laiku sev atlicināt. Izteikta hobija man nav. Ģimene ar manu mīļu piekrišanu brīvo laiku paņem sev.
Īstā dzīves vērtība: nedzīvot tikai sev.
(Menards)
Lai arī tagad esmu mācītājs, kādreiz pievēršos savai pirmajai profesijai. Ir gadījies strādāt draudzēs, kurās baznīcas gandrīz jāceļ no jauna vai jāatjauno, un tad zināšanas celtniecībā nebūt nenāk par ļaunu. Piemēram, biju klāt, kad tika uzsākti darbi pie Vecpiebalgas baznīcas, kuru sāka atjaunot no kailu mūru faktūras. Pilnībā uzticos tiem, kas celtniecības un arhitektūras jomā praktizē pašlaik, tāpēc pats vajadzības gadījumā piedalos tikai ar idejām un ierosinājumiem. Nekādā gadījumā neprasu, lai manas idejas tiktu izpildītas detaļās un sīkumos, jo ir skaidrs, ka, laikam ejot, ir mainījušies gan materiāli, gan iespējas.
Arī Jelgavā, gan mazāk nekā citās draudzēs, kur esmu strādājis, celtniecības jomā šis un tas ir padarīts. Sakārtotas diakonijas telpas un svētdienas skoliņa. Negribētu sevi saukt par speciālistu, kaut gan jāatzīst, tas ir sava veida niķis – nevaru vienaldzīgi noskatīties uz kādas ēkas projektu.
Godīgi sakot, ierodoties Jelgavā, šī pilsēta arhitektoniski mani šokēja – tā tik tiešām ir īsta pēckara laika pilsēta, kurā ļoti maz kas ir saglabājies no iepriekš celtā. Domājot par šo jautājumu, visvairāk satrauc bezatbildīgā attieksme pret senajām vērtībām un būvēm, piemēram, koka arhitektūru. Tieši tā bija pirmskara Jelgavas lielākā vērtība, tagad tiek vienkārši gaidīts, kad tas viss sabruks.
Kādēļ mēs ceram? Tādēļ, ka bez cerībām dvēsele būtu tukša, un ar tukšu dvēseli nevar dzīvot.
(J.Rahels)
Man pašam Jelgavā nav īpašuma, un es šeit arī neesmu pierakstīts. Ikdienā tas, protams, nekādas problēmas nerada, bet pašlaik, kad tuvojas pašvaldību vēlēšanas, gan. Laikam jau man vispār nebūs iespēju vēlēt, jo Jelgavā es to nevaru darīt, bet uz savu dzimto pusi neiznāks aizbraukt. Tas gan nenozīmē, ka es būtu absolūti apolitisks, tomēr šķiet, ka pašlaik pašvaldību vēlēšanas ir pārāk politizētas, lai gan īstenībā Dome ir vairāk saimnieciska vienība. Manuprāt, Jelgavai ar savu milzīgo sarakstu skaitu ir jāsaka paldies iepriekšējam deputātu sasaukumam. Viņi pašvaldības darbinieka latiņu ir nolaiduši ļoti zemu – katram liekas, ka viņš to varēs bez grūtībām pārkāpt. Visu sarakstu pārstāvji domā, ka viņi spēs strādāt Domē, jo tas ir tik vienkārši, un uz pašvaldības krēsliem metas no visām pusēm. Žēl, protams, ka tā. Kas zina, vai tie, kas nāks iepriekšējo vietā, spēs kaut ko mainīt. Cerēsim, ka viss būs labi. Nekad nevajag zaudēt cerību. Galu galā vēlēšanas ir demokrātijas apliecinājums, tikai cilvēkiem vajadzētu pēc tam konstruktīvāk prasīt solījumu izpildi, respektīvi, darbu, un atturēties no vienkārši klajas lamāšanās un ņirgāšanās par saviem ievēlētajiem deputātiem.
