Nebija daudz iemeslu cerēt, ka Kultūras padomes apstiprinātais finansēto pasākumu plāns 2001. gadam un pilsētas tautas mākslas kolektīviem iedalītais finansējums viestu vairāk optimisma nekā pērn.
Apzinoties faktorus, kas nosaka Jelgavas pašvaldības budžeta «biezumu», nebija daudz iemeslu cerēt, ka Kultūras padomes apstiprinātais finansēto pasākumu plāns 2001. gadam un pilsētas tautas mākslas kolektīviem iedalītais finansējums viestu vairāk optimisma nekā pērn. Kopumā kultūras pasākumiem šajā gadā iedalīts ap 22 tūkstoši latu, bet kolektīvu darbībai – 21 tūkstotis. Procentuāli rēķinot, kāda daļa tā būtu no pilsētas iedzīvotāju nodokļos samaksātās naudas, jāatzīst: par kultūras norisēm Jelgavā arī turpmāk maksās paši to rīkotāji. (Vismaz tā to paredz pašvaldības administratīvā kārtība).
Protams, kopumā kultūrai pašvaldības budžetā atvēlēts krietni vairāk līdzekļu. Taču lielākā daļa izlietota kultūras iestāžu infrastruktūras uzturēšanai (daudzas no tām celtas padomju laikā un «brēc» pēc remonta), kā arī to administratoru algām, un tikai neliela daļa paliek pāri kolektīvu jaunrades nodrošināšanai.
Būtiskākā pazīme: šajos plānos ir maz svaigu ilgtermiņa projektu, kas kalpotu kā sava veida kultūrinformācijas investīciju ķīla Zemgales novadā. Un tie, kas ir, atbalstīti gaužām nosacīti (piemēram, deviņu mēnešu cikls «Es dzīvoju Zemgalē», Garīgās mūzikas festivāls vai koncerts Jelgavā starptautiskā zēnu koru festivāla ietvaros – ar 300 latiem katrs! Vai arī norvēģu mūsdienu stikla mākslinieku izstādes iekārtošana Vēstures un mākslas muzejā – ar 100 latiem!).
Vairums «lielo» projektu vairāk saistīti ar dažādām vecām labām pilsētas tradīcijām. Turklāt to vidū ir ne mazums tādu, par kuru nozīmīgumu vērts diskutēt un kurām ar kultūru pamaz sakara.
Nav saprotams, ar ko Jelgavas kultūras dzīvi tā krāšņo Ledus svētki un Miķeļdienas gadatirgus, kas būtībā ir komercpasākumi, taču atbalstīti tie attiecīgi ar 1500 un 750 latiem. Un kāpēc pilsētai būtu jāatmaksā Ledus svētku rīkotāju vecie parādi (850 lati! – tiesa, šī summa iekļauta piešķirtajā finansējumā). Veiksmīga publicitāte un atraktīvs pasākuma saturs, protams, ir labas lietas, taču sarakstā ir pietiekami daudz saistošu piedāvājumu, kuriem sniegts krietni mazāks finansiālais atbalsts.
Vai tiešām līdzekļi Pilsētas svētku un vēsturisko gadadienu rīkošanai (kopumā 5300 lati) tik ļoti jāmeklē tā paša kultūras iztikas minimuma rocībā? Šos notikumus domnieki taču labprātāk nekā «vienkāršus» koncertus, izrādes vai izstādes izmanto pilsētas reprezentatīvās fasādes vajadzībām.
Maz ir arī tā saukto iniciatīvas projektu. Neatkarīgo menedžeru kūtrums jeb varbūt iespējas īstenot savas idejas labāk meklēt pa citiem kanāliem?
Tautas mākslas kolektīvu sniegums atbilstoši Kultūras centra un Kultūras padomes izstrādātajai kolektīvu randžēšanas sistēmai ar karstām, ne visai auglīgām diskusijām (tāpat kā pērn) vērtēts par periodu no 1999. gada 1. septembrim līdz 2000. gada 1. septembrim. Tas nozīmē, ka vairākus mēnešus kolektīviem nebija skaidrības par iespējām saņemt pašvaldības subsīdijas – plānot savu darbu nākamajā sezonā. Likumsakarīgi kavēšanās ar galējo lēmumu atkal radīja pamatīgu jucekli darba attiecību juridiskā noformēšanā pilsētas kultūras namā. Turklāt lielajos strīdos padome teju vai sliecās ieviest spontānas, bet fundamentālas izmaiņas tautas mākslas kolektīvu finansēšanas nolikumā (daļēji tas arī tika izdarīts), tātad – juridisku normu piemērot ar atpakaļejošu datumu! (Vērts atgādināt, ka atskaites datumu ziņā jau paša nolikuma izstrāde, maigi sakot, nebija visai korekta).
Galu galā iznāk, ka visvairāk līdzekļu šosezon iedalīts deju kolektīviem (9000 lati jeb 45 procenti no kopējās summas) un koriem (4000 lati jeb 20 procentu), kuru Jelgavā tiešām ir daudz, un vairums no tiem ir ar vārdu. Taču – vienalga pēc kādiem principiem Kultūras padome arī nerēķinātu punktus un atbilstoši tam skaitītu subsidējamos latus, lokālās kultūrpolitikas plāksnē veidojot jēdzienu «koncerts» (pilsētā/ārpus tās), «festivāls», «konkurss» hierarhijas, nu nevar iznākt tā, ka abas pilsētas folkloras kopas («Dimzēns» un «Rūta») atbalstītas ar tikpat lielu līdzekļu daudzumu kā abi mūsu slavenie teātri (2000 lati – parēķiniet vienas izrādes izmaksas!). Turklāt Jelgavas Mākslinieku organizācijai, vienīgai struktūrvienībai (arī ar vārdu un pie tam vēl kādu!), kas šajā sarakstā pārstāv profesionālo jomu, iedalīti nieka 400 lati. Bet tās dubultniekiem amatiermākslas jomā – Ivara Klapera studijai, kuru ne viens vien tēlotāja mākslas profesionālis atzīmētu kā vienu no redzamākajām šāda veida radošajām grupām Latvijā, – 577 lati!
Secinājums: Jelgavas kultūras dzīves administrēšanā valda ne tikai nabadzība, bet arī haoss, ko veicina stabila «personisko kontaktu» (blatu) hierarhija «kultūras naudas» dalīšanā, uzticēšanās plaisa starp kultūras pārraugiem un darba tiešajiem darītājiem.
Tā kā vīzijām par Jelgavu kā Zemgales kultūras metropoli, kas zem siltumproblēmas, narkomānijas un bezdarba novēršanas solījumiem abstrakciju paskatā būs atrodamas arī partiju priekšvēlēšanu programmās, būs maz sakara ar mītu par sēklas dīgšanu, lielajos pasaules ūdeņos nākamo Domes Kultūras un izglītības departamenta direktoru un viņa komandu gaida nepateicīgs uzdevums. Pirmkārt, tikt skaidrībā pašiem un pierādīt to citiem, kas kultūrā (pilsētā un vispār) pelna un kas nekad nepelnīs un kādas attiecīgas kultūras iestādes un kolektīvi, saņemot reālu atbalstu no pašvaldības, gribētu un spētu uzņemties atbildību par nenoliedzami nepieciešamās vīzijas ienešanu ikdienā. Otrkārt, pārliecināt nākamos domniekus, ka arī kultūras vajadzību ziņā Jelgava jau tagad draud pārvērsties par Rīgas guļamvagonu un ka nabadzīgā pilsētā nevar būt ne runas par jebkādu māksliniecisku darbību hobija līmenī.
Tas nozīmē, ka kādu daļu Eiropas Savienības fondu «reģionālās attīstības naudas», pēc kuras dažs potenciālais deputāts noteikti tīko gana savtīgām vajadzībām, būs jāprot novirzīt novada kultūras attīstībai. Un kāpēc gan cita starpā šā mērķa labad laikus neapsvērt drosmīgu ideju par Kultūrkapitāla fondam analogu struktūru reģionālā plāksnē?
Bet vispirms būtu pienācis laiks izstrādāt darbotiesspējīgu pašdarbības kolektīvu finansēšanas sistēmu, kas, protams, iespējams tikai konstruktīvā dialogā ar kolektīvu vadītājiem visas sezonas garumā.
