Puķu tirdziņos un pļavās uzziedējušās margrietiņas un jāņuzāles uzstājīgi atgādina, ka Līgosvētki nav aiz kalniem.
Puķu tirdziņos un pļavās uzziedējušās margrietiņas un jāņuzāles uzstājīgi atgādina, ka Līgosvētki nav aiz kalniem. Pavisam drīz gada īsākajā naktī uzplauks noslēpumainais papardes zieds, un visas Latvijas Līgas un Jāņi galvā liks pašu vai tuvinieku sarūpētās svētku rotas. Īstenā latviešu ģimenē pieklājas būt vismaz vienam Jānim, taču ir dzimtas, kur šis vārds tiek mantots no paaudzes paaudzē.
“Mans vecākais dēls ir Jānis, pats esmu Jānis, mans tēvs bija Jānis, un tēva tēvs arī bija Jānis Jāņa dēls,” paskaidro Jānis Dombrovskis – dzīves prieka un spara pilns vircavnieks. Tālāk dzimtas koku kungs gan neesot pētījis, bet Jānis piecās paaudzēs – tas jau ir nopietni. Šķiet, šim vārdam piemīt īpaša aura, un Jāņa kungs par piedzīvoto stāsta jokojot, taču no sirds. “Esmu pļāpīgs, jo uz mutes neesmu kritis,” nosmej J.Dombrovskis.
Nesteidzas dzīvot
Jānis ir vīrietis pašā spēku plaukumā – stalts un jauneklīgs. “Uz aci” noteikt kunga vecumu ir gandrīz neiespējami. Tam viņš piekrīt, jo parasti viņu “uztaisot” par vismaz desmit gadiem jaunāku, turklāt ar vienaudžiem sarunas neraisoties tik brīvi kā ar jaunajiem. “Mans tēvs nodzīvoja deviņdesmit vienu gadu, onkulis aizgāja deviņdesmit sešu gadu vecumā. Tā arī es dzīvoju bez steigas. Man laika vēl diezgan!” pārliecināts Jānis, taču gadiem iet pašplūsmā neļauj – vasarās gandrīz katru rītu skrien, bet ziemās “ņemas pa māju”. Turklāt kopš 1972. gada 2. jūlija vairs nesmēķē. Viņam prātā vēl daudz zīmīgu datumu. “Laikam uz skaitļiem esmu mazliet ķerts,” viņš joko.
Deviņpadsmit gadu vecumā Jānis aizgājis armijā. “Dienēju jūrā uz mīnu traleriem. Biju komendors – šāvu ar lielgabalu,” četrus flotē pavadītos gadus atceras J.Dombrovskis. Pēc dienesta viņš sāka strādāt Jelgavas Piena kombinātā par automātu iestādītāju. Tur arī noskatīta nākamā sieva vircavniece Ausma. Tā nu sanāk, ka J.Dombrovskis Vircavā ieprecējies no Tušķiem. Sākumā viņš tur tikai dzīvojis, vēlāk sācis strādāt kolhozā par darba aizsardzības inspektoru.
Pats Jānis, dēls Jānis
Par to, kā dzimtā sākusies tradīcija dēliem likt vārdu Jānis, kungs īsti nezina. Bet padomju laikos gribējies latvisku vārdu, un šis nu tāds ir. Turklāt licies pašsaprotami – pats Jānis, arī dēls Jānis. Apmēram gadu pēc kāzām ģimenē pieteicies mantinieks. “Ar sievu bijām pārliecināti, ka piedzims meita. Pat vārdu izdomājām – Daiga. Bet piedzima dēls. Protams, Jānis. Otro bērnu arī gaidījām, cerot, ka būs Daiga. Bet piedzima Juris. Mēģinājām trešo reizi, un piedzima… Sandris,” taču kungs ir lepns par saviem dēliem, kas apņēmuši feinas vedekliņas un jau dāvinājuši četrus mazbērnus. “Man meitu nebija, toties tagad esmu ticis pie trijām mazmeitām – Mišelītes, Veldziņas un Ingiņas – un mazdēla Artūra. Man patīk ņemties ar tiem sīkoļiem,” saka opis, piebilstot, ka mazā Mišela viņu vienīgā sauc par vectēvu, un Jāņa kungs par to ir priecīgs. Mišela ir viņa mīlulīte. Varbūt tāpēc, ka gluži kā vectēvs piedzima Ūdensvīra zīmē vien pāris dienu pēc viņa sešdesmit gadu jubilejas.
“Takšošana” cauri laikiem
Laulība ar kundzi Ausmu pēc divdesmit kopā nodzīvotiem gadiem tika šķirta, un pašlaik gluži kā jaunībā Jāņa kungs “dzīvo puisī”. “Man patīk sievietes, bet esmu izvēlīgs,” koķeti bilst kungs. Viņš nenoliedz, ka reizēm iedomājies par otrām laulībām, taču pagaidām nav sanācis. “Katram sava uts, protams, arī man,” viņš nosaka un stāsta vēlāk piedzīvoto.
Jau strādājot kolhozā, Jāņa kungs sācis piestrādāt par taksistu, un nu viņš “takšo” jau astoņpadsmito gadu. “Agrāk gan bija labi laiki! Saimniecībā mēnešalga man bija 200 rubļu, bet “takšojot” tādu pašu summu nopelnīju vienā sestdienā, svētdienā!” Viņš stāsta, ka tolaik varējis arī piepelnīties. Proti, taksistiem bija “blati”. Viņi tirgojuši visu, ko veikalā deva par taloniem, piemēram, šņabi. Vēlāk gan “biznesam” uzradušies konkurenti – kioski –, bet vienalga taksistiem vienmēr bija darbs. J.Dombrovskis atceras, ka arī “repsīšu” laikā “takšojot” bija iespējams labi nopelnīt, taču, “kad nonācām pie latiem, cilvēki kļuva nabagi un neviens taksim pat virsū neskatījās”. Taču Jāņa kungs vēl aizvien ir taksists. “Esmu individuālais komersants,” viņš precizē.
Nakts, kad zied papardes
Jāņa vārds Dombrovsku dzimtā godā turēts jau piecās paaudzēs, tādēļ īpaša Vircavas pagasta mājās “Palmas” izvēršas arī Līgo nakts svinēšana. Katru gadu saviem Jāņiem ģimenes dāmas sarūpē ozollapu vainagu, ābeļdārzā uzceltajā lapenītē tiek uzklāts svētku galds, un Jāņu svinēšana plašās ģimenes lokā var sākties. Kungs atceras – kad bija dzīva sievasmāte, viņa prata siet īstu Jāņu sieru – tādu dzeltenu, ar olām un ķimenēm. Tagad siers un alus tiek pirkts veikalā.
Netālu no Palmām Vircavas parkā gada īsākajā naktī notiek zaļumballe, tajā allaž sumina arī visus pagasta Jāņus. “Svinēt sākam mājās, tad aizejam uz parku, palustējamies un atkal ejam uz mājām. Tik daudz gadu Vircavā līgots!” J.Dombrovskis atceras, kā jaunībā, kad Līgo naktī, kā ierasts, lijis, viņš atlocījis bikses un basām kājām dancojis tā, ka dubļi gājuši pa gaisu. Taču visspilgtāk atmiņā palikuši Jāņi septiņdesmitajos gados, kad šos svētkus svinēja pa kluso.
Jānis atklāj – lai gan pagājuši jau daudzi gadi, viņš “šitajos laikos nevar iedzīvoties”. “Esmu padomju laiku produkts,” smej Dombrovska kungs, atklājot, ka savulaik bijis liels dziedātājs – bass Vircavas pagasta korī. Viņa balss skanējusi pat Dziesmu svētku simtgadē, taču pēc tam dziedāšanas entuziasms Vircavā apsīcis, un tagad Jāņa kungs uzdzied vien savam priekam.
