«Eurika!» («Atradu!» – grieķu valodā) iesaucās Arhimēds, iekāpjot līdz malām pielietā vannā un sajūtot, ka ūdenī iegremdētais ķermenis kļūst it kā vieglāks.
“Eurika!” (“Atradu!” – grieķu valodā) iesaucās Arhimēds, iekāpjot līdz malām pielietā vannā un sajūtot, ka ūdenī iegremdētais ķermenis kļūst it kā vieglāks. Tā 250. gadā pirms Kristus tika atklāts Arhimēda cēlējspēks, ar kura palīdzību sāka noteikt ķermeņa blīvumu, kas tolaik bija svarīgi, lai atklātu “žulicības” zeltkaļu darbā. Šķiet, līdzīgu atklājumu pēkšņumu varam piedzīvot arī mūsdienās. Kaut vai saistībā ar Pārlielupes cietumu.
Pērngad augustā cietuma priekšnieks Anatolijs Vinogradovs apņēmīgi grieza lenti, atklājot savā iestādē šūšanas cehu. Uzņēmums “Sakta LD” izremontēja telpas, ieguldīja naudu. Viss notika – patlaban tur jau strādā 65 vīri. Vēl viena labā ziņa – šā gada janvārī Pārlielupes cietumā sāka strādāt priekšniece Ludmila Zaporožeca. Pirmā sieviete šādā amatā Latvijā. Ar viņu tika runāts, ka infrastruktūras ziņā diezgan nolaistā (vēja norautie tīkli virs žogu plandās pa gaisu!) ieslodzījuma vieta varētu pastāvēt vēl kādus piecus gadus. Un tad pēkšņi: “Eurika!” – aprīlī un maijā divās preses konferencēs tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš nāk sabiedrībā ar pēkšņu atklājumu, ka Ieslodzījuma vietu attīstības koncepcijas īstenošanas gaitā Pārlielupes cietums steidzami jālikvidē. Kas notiks ar pusotra simta darbiniekiem? Ar uzņēmējiem, kuri izvērsuši savu ražotni cietumā? Protams, ministrs mierina un sola, ka viss tiks kompensēts un atrisināts. Šķiet, neviens iebildumus neceļ. Taču cilvēku sejās var redzēt, ka īstas pārliecības par teikto nav. Ministri un valdības mainās. Ej nu sazini, kas tālāk būs! Tā saucamais “mazais cilvēks”, mazais uzņēmējs nejūtas droši.
Šajā situācijā atkal balsi pacēlis nesamierināmais cukurfabrikas veterāns un aizstāvis Karps Lavrenovs, kurš, izrādās, jau četrus gadus strādā Pārlielupes cietumā par būvinženieri. Pirmkārt, viņš iesaka cietumniekus nodarbināt cukurfabrikas nojaukšanā, jo šūšana tomēr neesot vīriem piemērots darbs. Otrkārt, viņš kā akciju sabiedrības “Jelgavas Cukurfabrika” mazākuma akcionāru valdes loceklis gribētu likvidējamā cietuma teritorijā, kur ir samērā daudz ražošanā lietotu ēku, izvērst koka un metāla apstrādi.
Cukurfabrika jālikvidē pa tīro (diez kā vēl būs ar tikai astoņdesmitajos gados uzbūvēto skursteni?!), uz cietuma teritoriju šāds diktāts vismaz pagaidām neattiecas. Un K.Lavrenovs pārstāv cilvēkus, kuri savos cienījamos gados vairs bankā kredītu saņemt nevar, taču cer uz ražošanas attīstību. Te gan derētu kāda laba “Eurika!”
