Nebiju domājusi rakstīt avīzei. Izlasīju par balto kaķenīti un sapratu, ka to darīšu.
Nebiju domājusi rakstīt avīzei. Izlasīju par balto kaķenīti un sapratu, ka to darīšu.
Bieži vien, lasot līdzīgas publikācijas par dzīvniekiem, kuriem “cilvēki” sagādājuši tādu eksistenci, sirds apmet kūleni un bēdīgs prāts uz labu laiku nodrošināts.
Vienu rītu aizgāju uz dārzu un zem aveņu pudura redzu melnu pusauga runcīti. Mani pamanījis, viņš pieskrēja klāt un vairs neatkāpās. Tā abi atnācām mājās. Apzvanīju kaimiņus – varbūt kādam noklīdis. Nekā! Nospriedu, ka kārtējā “dāvana”. Bez ierunām runcīti pieņēma mani pieaugušie dēli, lai gan pašiem mājās jau ir kaķis. Arī viņu pirms pāris gadiem skolasbērni pusdzīvu izvilka no grāvja un nodeva manā gādībā. Runcītim uz karstām pēdām tika dots vārds un palikšana apstiprināta ar diviem teikumiem: “Viņš tak ir dzīvs! Kur tad viņš lai paliek?!”
Tieši tas mani sāpina visvairāk, ka daudziem dzīvība vairs neko nenozīmē. Ne tiem, kas dzīvniekus pamet, ne tiem, kas viņus aizliedz barot un karstā laikā neielej pat ūdeni. Droši vien tā šerpā kundze nekad nav izbaudījusi badu un slāpes un kādā tikai viņai vien zināmā veidā zaudējusi cilvēcību.
Visvairāk raizes dara nežēlīga attieksme pret dzīvniekiem un maziem bērniem. Viņi taču ir neaizsargāti. Ko labu no dzīves varam sagaidīt, ja darām pāri saviem mazākajiem brāļiem?!
Ar cieņu – M.Leikuma Jelgavas rajonā
