Pirms mēneša žurnālista gaitās gadījās viesoties audžuģimenē, kas devusi patvērumu pieciem bērniem, kuri dažādu apstākļu dēļ nevarēja augt pie saviem īstajiem vecākiem. Viņu līdzšinējās dzīves pieredzē droši vien bija ne mazums skandālu, neiecietības, vardarbības. Taču jaunajā ģimenē to nekādi nemanīja. Pat piecgadīgais puika, kas atvests tikai pirms pāris mēnešiem, mierīgi spēlējās, it kā tādas iepriekšējās dzīves nemaz nebūtu bijis. Protams, bērnus audzināt jāmācās visu dzīvi.Toreiz, no ciemiem atvadoties, audžuvecāki atvēra vēl vienas istabas durvis, kur lielā gultā čokurā sarāvies gulēja nenosakāma dzimuma un vecuma cilvēks. Tā bija viņu īstā meita, kurai kopš dzimšanas ir smaga invaliditāte, kas liedz gan pārvietoties, gan arī saprast notiekošo. «Mums ir teikuši, lai mēs no viņas atsakāmies. Bet tas ir krusts, kas mums jānes,» samierinoši teica invalīdes māte. Te pēkšņi es atskārtu, kāpēc tāds miers un saticība valda šajās mājās. Lai no kurienes būtu nākuši «problēmu» bērni, viņi novērtēja to humānismu, kas jaunajos vecākos bija pret īsto meitu un kas bija droši sagaidāms arī pret viņiem pašiem. Vēsturē zināmi kareivīgie spartieši, kas savus jaundzimušos invalīdus nogalināja, metot no klints. Bet kādu kultūras mantojumu, piemēram, mūziku, literatūru, ir atstājusi Sparta? Nekādu. Piemineklis Garajos kalnos 1942. gadā fašistu nošautajiem «Ģintermuižas» slimniekiem – viena no zīmēm, ka kaut kas līdzīgs ir bijis ne tikai senatnē. Mazāk nežēlīgā veidā šāda attieksme pastāv vēl joprojām. Līdztekus iedzīvotāju skaita un IKP pieaugumam, manuprāt, ir vēl cits būtisks valsts attīstības rādītājs. Proti, kā sabiedrība spēj attiekties pret savādāko, fiziski vai garīgi vājāko. Ja vien šajā rādītājā izdotos pieaugt. ◆
