Šā gada koncertkalendārs Jelgavā pašlaik sola divus grandiozus roka/populārās mūzikas notikumus. «Prāta vētras» koncerts paredzēts 24.jūlijā Lielupes pļavā pretī pilij, bet krievu pirmā lieluma zvaigznes «Splean» naktsklubā «Tonuss» uzstāsies jau 1.maijā.
Latvijā mīlētieVisu laiku veiksmīgākās latviešu grupas un Pēterburgas labāko roka tradīciju oriģinālo turpinātāju mūziku salīdzināt nez vai būtu pamats. Taču acīmredzama ir abu spēja aizraut klausītājus Latvijā.Kad 2004.gadā mūsu zemi «piesmēja» britu meiteņu popgrupa «Sugababes», dažas dienas pirms uzstāšanās festivālā «re:loud» rīkotājiem paziņojot, ka neieradīsies, glābt situāciju piekrita «Prāta vētras» puiši. Uzstāšanas programmas nobeigumā bija atvēlēta somiem «The Rasmus», taču no viņu «galveno viesu» statusa pāri palika slapja vieta: «prātnieki», kas festivālā spēlēja priekšpēdējie, parādīja, kurš te ir galvenais un ko klausīties nācis publikas lielum lielais vairums – klausītāji sāka izklīst jau pēc pirmajām «rasmusu» nospēlētajām dziesmām.Pēc gada tajā pašā festivālā atkārtojās tas pats scenārijs, tikai «Prāta vētras» vietā bija Aleksandrs Vasiļjevs un kompānija, bet nominālā «hedlainere» – bijusī britu elektroniskās mūzikas grupas «Moloko» soliste Rošīna Mērfija, kuru klausīties palika vien saujiņa interesentu. Daudz vairāk bija to, kas atmiņās par «Splean» klausīšanos «dzīvajā» glabā vārdos neaprakstāmu atbrīvotības sajūtu.Suģestijas dūre Mēdz teikt, ka viss ģeniālais ir vienkāršs, bet par «Splean», šķiet, vispareizāk būtu sacīt: viņi vienkāršās lietas… nē, ne jau padara sarežģītas – no pirmatnējās vienkāršības tās nezaudē ne nieka -, bet piepilda ar nozīmi, dziļumu un azartu. Gandrīz 15 darbības gados Vasiļjeva pieeja dziesmu sacerēšanai un grupas piekoptie aranžēšanas principi, protams, nav palikuši nemainīgi. Par kulta grupu galvu reibinošā ātrumā deviņdesmito vidū «Splean» kļuva ar lipīgām (tas gan uzreiz nenozīmē – bezbēdīgām vai nenopietnām) melodijām.Gadiem ejot, viņi arvien vairāk uzmanības sākuši pievērst skanējuma nianšu izkopšanai un jauninājumu meklēšanai, radot dzīvu, daudzslāņainu skaņu, kas vienlaikus visus komponentus spēj it kā sažņaugt vienotā dūrē, atstājot uz klausītāju suģestējošu iespaidu. Bet kompozīcijas estētika valdzina ar to pašu dzīves īstuma garšu, ar ko romāns vai filma, bez sākuma un beigām, sacerējums, kurā šķietami «nekas nenotiek», sauja ūdens, kas uz labu laimi pasmelta no nemainīgi plūstošās laika upes.Patīk arī GrebenščikovamKas vienkāršu vārdu atskaņu pingpongā klausītājam liek meklēt dziļdomīgumu un vienmuļi atkārtotā vientuļā motīvā, kam nereti nav pat piedziedājuma, saklausīt neapvaldītas enerģijas gūzmu, ko slēpj šķietami mierīgā virskārta? Savas unikalitātes «recepti» izklāstīt droši vien nespētu arī paši mūziķi, bet minēto īpašību dēļ atzinīgus vārdus par «Splean» nav taupījis viens no autoritatīvākajiem krievu mūzikas «gardēžiem» Boriss Grebenščikovs, un arī kritiski noskaņotiem kritiķiem būtu grūti iztikt bez vārdu savienojuma «ģenialitātes uzplaiksnījumi» vai tā ekvivalentiem.
