Ikreiz, kad kāds pats aiziet no dzīves, apkārtējie jūtas līdzvainīgi. Vēl jo vairāk, ja tādu lēmumu pieņem jauns cilvēks, kam dzīve vēl īsti nav sākusies. Ko mēs, pieaugušie, neesam pamanījuši? Ko palaiduši pašplūsmā?
Cilvēku zaudējumi tiek pamanīti un izjusti asi. Kas notiek ar mūsu jauniešiem? Par to ritēja saruna pie bīskapa Antona Justa Katehēzes centrā jeb tā sauktajā baltajā mājā. Šoreiz klāt bija arī luterāņu mācītājs Tālis Rēdmanis un divas psihoneiroloģiskās slimnīcas «Ģintermuiža» ārstes – Bērnu nodaļas vadītāja Ludmila Zilbermane un Narkoloģiskā dienesta vadītāja Lilita Caune. Saruna ilga vairāk nekā stundu un beidzās ar kopīgu lūgšanu.Nebaidies no daktera!Ludmila Zilbermane: «Šā gada pirmajos trīs mēnešos mūsu nodaļā, kas Latvijā ir vienīgā, tika izmeklēti vai ārstēti 173 bērni un jaunieši. No šiem pacientiem 14 bija suicidāli jeb saistībā ar pašnāvības mēģinājumiem. Savukārt psihiski slimi bija tikai divi. Pārējos divpadsmit līdz šādam bīstamam solim novedušas garīgas, morālas problēmas. Te ir ko padomāt. Psihiatrijā esmu nostrādājusi 34 gadus, un diemžēl nākas atzīt, ka pašnāvības mēģinājumu skaits aug. Tas skan šausmīgi, bet pašnāvības reizēm kļuvušas par tādu kā modes lietu, ko pat veic grupveidā. Pirmdien uz slimnīcu tiek atvests Jānītis, trešdien – Pēterītis, vēl pēc dienas arī Andrītis. Sagraizījuši gan roku, gan kāju vēnas. «Sveiki, sveiki!» – izrādās, visi trīs ir draugi no vienas skolas.Domas par pašnāvību ir dvēseles kliedziens pēc palīdzības. Ja kāds atsaucas un palīdz, mainās emocionālais fons, un bieži vien viss beidzas labi. Runājot par divpadsmit minētajiem garīgi veselajiem jauniešiem, kuri ārstējās mūsu nodaļā – lielākoties viņi nākuši no izjukušām ģimenēm. Tur šis garīgais, morālais atbalsts ir apgrūtināts. Psiholoģijā ir tāds jēdziens, ko pēdējā laikā bieži lieto arī kā diagnozi – uzmanības deficīta sindroms. Bērns, jaunietis ir kustīgs, visur steidzas, nekur nevar produktīvi savu uzmanību piesaistīt. Arī pieaugušajiem pietrūkst laika ģimenei, draugiem, tuviniekiem, un bērni paliek pašplūsmā. Ja tas aizgājis pārāk tālu, nevajag baidīties meklēt palīdzību pie ārsta.»Arī Jūdasu mīlēja DievsAntons Justs: «Vienmēr varam sev atrast kādus trūkumus. Vai nu ausis par garām, vai deguns par lielu. Un tur gandrīz neko nevar labot. Gadās, ka līdzīgi kāds sāk spriest par visu savu dzīvi. It kā arī to nevar vairs labot! Jaunajā derībā ir stāsts par Jūdasu, kurš bija nodevis savu skolotāju Jēzu Kristu. Lielajā Piektdienā viņš jutās tik ļoti slikti, ka sirdsapziņas mokās pakārās. Jūdass nebija sapratis Dieva mīlestību – cik ļoti Jēzus cilvēkus, tostarp arī Jūdasu, mīl. Dzīvība ir augstākā vērtība, kas mums dota no Dieva, un to nedrīkst tāpat vien atmest. Mēs baznīcā gribam jauniešiem rokās ielikt sveci, kas izgaismo dzīves ceļu pretī dzīvībai.»Nenopērkamā cena Tālis Rēdmanis: «Mūsdienu sabiedrībā toni nosaka tie, kuri spēj piedāvāt lietas, pakalpojumus par konkrētu un augstu cenu. Un cilvēks var uzķerties, ja pašam nav citu pamatvērtību. Dzīvība, cilvēciskās attiecības, draudzība, mīlestība – to nevar nopirkt, un tas var palikt nenovērtēts. Taču mēs esam aicināti ne tikai tās saņemt, bet arī dāvināt tālāk. Ja norobežosimies no laicīgās pasaules, no tā sauktajiem neticīgajiem, tas vairs nebūs īsti kristīgi. Pusaudžu un jaunības gadi ir grūts attīstības posms, kad vecāku autoritāte kļūst vājāka un cilvēks meklē citas autoritātes – klasē, pagalmā vai kur citur.»Netin vārdus vatēKlostera māsa Meinarde: «Es strādāju Rīgā, privātā skolā, vēroju jauniešu attiecības un redzu savstarpējo stila uzspiešanu. Tev zūd vērtība, ja tev nav attiecīgas firmas telefona, apģērba utt. Ja kāds to neatzīst, viņš ir vai nu ļoti pilnīgs savā cilvēcībā un garīgajā attīstībā, vai arī melo. Cilvēks, ilgāku laiku melojot un neatzīstot savas problēmas, nonāk krīzē, kas var saistīties ar alkoholu, narkotikām un arī pašnāvību. Manuprāt, nevajag šo pašnāvības jēdzienu «ietīstīt kokvilnā» – runāt, ka padarīs sev galu, pakārsies vai kā tamlīdzīgi. Ja jaunietis godīgi sev saka, ka vēlas savu nāvi, tad cilvēciskais «es», kas ir mūsos katrā, pretosies. Jo būtībā cilvēks grib dzīvot.» Uz redzēšanos rīt!Lilita Caune: «Te bija jautājums par signāliem, kas liecina par cilvēka noslieci uz pašnāvību. Tos pamanīt ir grūti. Receptes, kā novērtēt situāciju un rīkoties, diemžēl nav. Viens, ko atzīst speciālisti, ir pieņēmums, ka uz pašnāvību tendēts cilvēks varētu kļūt pasīvāks, arvien vairāk nošķirtos no sabiedrības. Pašnāvības neizdara publiski, bet gan milzīgā vientulībā. Par cilvēka krīzi var liecināt arī atklāti izlēcieni, kas domāti, lai pievērstu sev uzmanību. Pašnāvība parasti saistās ar dusmām uz sevi vai citiem: «Tagad es viņiem parādīšu – kā viņiem būs, ja manis nebūs!» Klausoties bīskapa vārdos par Kristus mācekļu izmisumu Lielajā Piektdienā, kad viņi uzzināja par Kristus nāvi, es domāju, kā mācekļi justos, ja, saņemot šo ziņu, atrastos vienatnē. Zīmīgi, ka tieši mācekļiem, kuri bija sanākuši kopā, parādījās augšāmcēlies Kristus. Līdzīgi ir ar cilvēku, kas atrodas lielā depresijā, krīzē. Viņu nedrīkst atstāt vienu, vajag norunāt kaut kādu sadarbību uz rītu. Vismaz ir jāpasaka: «Uz redzēšanos!» vai «Sazvanīsimies!» Arī tāds vienkāršs ikdienā pierasts psiholoģisks instruments labi strādā.»
