Pieredzējuši politiķi mēdz atgādināt, ka viens no priekšnosacījumiem darbībai politiskajā laukā ir laba humora izjūta.
Pieredzējuši politiķi mēdz atgādināt, ka viens no priekšnosacījumiem darbībai politiskajā laukā ir laba humora izjūta. Šā savdabīgā C vitamīna avota izpausmes mēdz būt dažādas – cits kļūst par apkārtējo nerru vieglā vai ne tik vieglā skurbulī, vēl kāds izvēlas publiski notaurēt apšaubāmas idejas, turklāt pilnībā noticot paša teiktajam.
Uzmanības lokā kārtējo reizi nonākusi Latvijas Pirmā (LPP) jeb “mācītāju” partija. Politiķu daiļrunātāju vidū šis politiskais spēks būtu ierindojams īpašā kategorijā. Dvēseļu gans un bērnu lietu ministrs Ainārs Baštiks intervijā atkārtoti atgādināja savu pagājušā gada “revolucionāro” ierosinājumu elektorātu aplaimot ar papildu vēlēšanu tiesībām atkarībā no bērnu skaita ģimenē, radot kārtējo situāciju no sērijas “burkāns ēzelim”. Kamēr amerikāņi kārdina ar miglainā nākotnē iespējamu pagaidu bezvīzu režīmu starp ASV un letiņu zemi dzintarjūras krastā atkarībā no vieskareivju skaita arābu apšaušanas misijās, pašu “mācītāji” elektorātam piedāvā parūpēties par jaunās paaudzes kvantitāti apmaiņā pret pagodinošo iespēju gaišu nākotnes ilūziju aizsegā ieslidināt urnās papildu biļetenus.
Ministra visā nopietnībā izteiktais ierosinājums absurds kaut vai tādēļ vien, ka tādā gadījumā tiktu pilnībā izkropļots tiešās proporcionalitātes princips vēlēšanās, kad, piemēram, pusmiljons balsstiesīgo atkarībā no tādiem faktoriem kā auglības un radīšanas vēlmes kopīgi būs nodevušas, teiksim, sešsimt tūkstošus balsu vai pat vairāk! Kas zina, par svarīgāko elektorāta daļu kļūs tās daudzbērnu saimes, kuru “saimnieki” ieguldījumu demogrāfijā devuši vienīgi nolūkā tikt pie kārtējā pabalsta un pusstopa.
Šādā kontekstā neviļus rodas jautājums – kādu priekšlikumu, kārdinot ar papildu vēlēšanu tiesībām, līdzīgā situācijā varētu piedāvāt citu nozaru ministri? Iespēju stimulēt savus politfavorītus atkarībā no zinātnisko grādu vai iestādīto koku skaita, sabiedriskās aktivitātes, nekriminālas pagātnes, nodotās makulatūras daudzuma? Par laimi, citu jomu pārraugi šādi savas komiķu dotības necenšas apliecināt.
Tomēr par ievērojamāko valodas “pērli” nesen aizvadītajā LPP kongresā parūpējās kādreizējais padomju armijas pulkvedis un jau piecās partijās pabijušais Afganistānas kara veterāns Dainis Turlais. Tā kā “mācītāji” savlaicīgi sākuši tradicionālo publisko vaimanāšanu un tikumības piebļaušanu saistībā ar iespējamo seksuālo minoritāšu gājienu, politiskais staigātājs ar izbijuša militārista noteiktību tribīnē balstījās uz iedarbīgu verbālo un neverbālo komunikāciju, kratot dūri un ieslīgstot apšaubāmā žargonā, piesaucot apkārt staigājošus “p*derus”, bet sevi un savu pašreizējo kompāniju dēvējot par potenciāliem gaismas nesējiem “neģēļu un salašņu” aptumšotajās ielās.
Vienlaikus gan kādreizējais padarmijas uzpleču nēsātājs tā arī ne mirkli neapzinājās, ka šādi diskreditē paša pārstāvēto un iecietību sludinošo partiju (par ko, neveikli taisnojoties, vismaz ārēji bažas pauda LPP nu jau arī formālais vadonis Ainārs Šlesers), vienlaikus nonākot būtiskās pretrunās ar “mācītāju” precinieku superliberālo “Latvijas ceļu”. Fakts, ka Turlais tik un tā tiek virzīts darbam parlamenta delegācijā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā, liek jautāt – ar kuru vietu domā LPP spice?
Turlā epiteti kārtējo reizi ir uzskatāma ilustrācija tam, cik “nopietni” un līdzsvaroti politiķi par varītēm vēlas kļūt par valsts saimniekiem. Argumentu bārstīšanas karstumā politiķi, paši to neapzinoties, atklāj patieso būtību, kas nav noslēpjama aiz lišķīgiem izteicieniem un svētulīgas sejas un ko diezin vai spēs nosegt Šlesera tik bieži piesauktie “labie darbi”.
