Arvien atrodas kāds viesulis, kas sašūpo sabiedrības prātus. Šoreiz tā ir ziņa par jauno kārtību, kas no 1. aprīļa paredz stingri reglamentēt to zāļu pārdošanu, kurām nepieciešama recepte.
Arvien atrodas kāds viesulis, kas sašūpo sabiedrības prātus. Šoreiz tā ir ziņa par jauno kārtību, kas no 1. aprīļa paredz stingri reglamentēt to zāļu pārdošanu, kurām nepieciešama recepte.
Būtībā jau nekas nemainās: 70 procentiem zāļu tieši tāpat kā līdz šim būs nepieciešamas receptes. Vienīgi agrāk likumu, kas to paredzēja, apgāja ar līkumu. Tagad tikšot stingrāk sekots likuma ievērošanai. Recepšu zāļu loks netikšot paplašināts.
Tomēr visumā haotiskajā vidē, ko sauc par Latviju, arī veselības aprūpe ir joma, kurā sakārtotības un skaidrības nav daudz: reforma ieilgusi, tā tiek arvien no jauna tricināta tā, ka bieži ne tikai pacienti, bet pat ārsti apjūk. Daļēji šā iemesla dēļ arī ziņa par recepšu zāļu pārdošanas stingrāku kontroli sacēlusi īstu nesapratnes vilni, jo esam taču pieradināti, ka ne viss, kas notiek, notiek uz labāko. Iedarbojoties pašaizsargāšanās instinktiem, tiek jautāts, kurš no jaunās kārtības iegūs. Daļa sabiedrības domā, ka tiek lobēti primārās aprūpes ārsti. Citi prognozē, ka augs nelegālo zāļu tirdzniecība slimnīcās un poliklīnikās. Trešie ir vienkārši nemierā, jo būt ar kaut ko nemierā ir kļuvis par viņu agregātstāvokli.
Patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu.
Nenoliedzams ir fakts, ka Latvija līdz šim bijusi viena no ļoti retajām pasaules valstīm, kur medikamentu iegāde bijusi tik lojāla, ka jau robežojusies ar visatļautību; cilvēku brīva iespēja tikt pie dažādām zālēm balansēja uz noziedzības šaurā asmens – ja ne noziedzības vispārpieņemtajā nozīmē, tad attiecībā pret savu veselību: pašārstēšanās mūsu valstī kļuvusi par plašu praksi. Agri vai vēlu tai bija jādara gals. Turklāt zāļu ražotāji ir tiesīgi lūgt, lai viņu medikamenti tiktu reģistrēti kā recepšu zāles drošības (un arī sava biznesa aizsardzības) apsvērumu dēļ – lai pacienti pirms to lietošanas konsultētos ar ārstu, nenodarot kaitējumu sev, nemetot ēnu uz izgatavotājfirmu.
Visā pasaulē zāles pārdod stingri reglamentēti. Tas, ka Latvijā līdz šim tā nebija, ir Labklājības ministrijas ziņā. Tagad Farmācijas departamenta ierēdņi beidzot atjēgušies, lai ieviestu kārtību. Tikai paradoksāli, ka tās pašas Labklājības ministrijas cita – Ārstniecības – departamenta darbinieki par savu «otrpusgaiteņa» kolēģu aktivitātēm uzzina bezmaz vai tikai no preses.
Citā5di sakot, stingrība recepšu zāļu pārdošanā tiek ieviesta sasteigti, kārtējo reizi nesagatavoti, «labajai rokai nezinot, ko dara kreisā». Jo jaunā kārtība paredz, ka pacientiem, pirms iegādāties arī pazīstamas, tradicionāli iedarbīgas zāles, ikreiz būs jāapmeklē savs ģimenes ārsts. Tas pacientiem radīs lielas grūtības un (valdot pašreizējai finansējuma kārtībai) arī papildu izdevumus: katrs ģimenes ārsta apmeklējums pacienta iemaksas veidā pašlaik «velk» 50 santīmu. Tas arī kalpo par argumentu tiem, kuri uzskata, ka stingrība zāļu tirdzniecībā nozīmē primārās aprūpes ārstu lobēšanu. Bet būtībā ģimenes ārsti kārtējoreiz var nonākt neapskaužamā situācijā: pie viņiem jau tā ir pacientu rindas, bet nu (dažreiz, nevis vienmēr, protams) «nieka» receptes dēļ būs jāraujas vai pušu. Kas attiecas uz to, ka arī analgīna paciņas dēļ būs papildus jāšķiras no 50 santīmiem pacientu iemaksai, – slimokases jau vairākkārt ierosinājušas šo iemaksu ja ne vispār atcelt, tad vismaz samazināt, taču vislielākā pretestība bijusi tieši no ārstu puses, kas sajuta apdraudētu savu budžetu.
Jā, visticamāk, ka vairs nevarēs «uz savu roku» iepirkt lielu kaudzi zāļu «priekšdienām» vai arī ilgstoši nekontrolēti lietot kaut kādas «sevišķi iedarbīgas» zāles. Būs vien jāvēršas pie ārsta. Tiesa, pārmēru birokratizēt var itin visu, arī jauno kārtību. Tāpēc ģimenes ārstiem būtu jāievēro, ka viņi vispirms ir pacientu interešu aizstāvji, nevis šķēršļi un laupītāji: tikai no ārstu pretimnākšanas un sava darba organizācijas atkarīgs, vai slimniekiem (kas attiecīgajam ārstam jāpazīst pat labāk nekā pacientam pašam sevi) tiks vai netiks nodarīts pāri. Jo var arī taču ārstam palūgt izrakstīt recepti kaut pa telefonu, bet pēc tās ierasties vēlāk. Tas prasītu tikai mazliet vairāk izdomas un atvērtības, toties ietaupītu ārstu laiku un pacientu nervus. Diemžēl vienkāršāk ir pie kabineta durvīm piespraust jaunās recepšu zāļu iegādes kārtības formulāru, pielikt kases aprātu vai receptes lūdzēju atraidīt ar vārdiem «stāviet rindā!».
Jāatzīst, ka stingrāku noteikumu ieviesēji, darot visumā svētīgu darbu, tomēr ir rīkojušies sasteigti un nepārdomāti. Diemžēl neviens vairs pārāk nebrīnās par vienas ministrijas dažādu departamentu nesaskaņotību: tāds nu ir Labklājības ministrijas darba stils. Tā rezultātā patiešām kādu laiku (līdz tiks «atstrādāta» optimāla sistēma) pacientiem būs jāpiecieš papildu neērtības. Iespējams, augs recepšu zāļu nelegāla tirdzniecība un, ļoti ticams, samazināsies kārtību ievērojošo aptieku ieņēmumi.
Toties mazumā ies pašārstēšanās un tās izraisīto nelaimju skaits. Latvija par kādu sprīdi kļūs civilizētāka, ja… Ja tiks attīstīta, pilnveidota veselības aprūpes sistēma kopumā, nevis tikai kāda tās daļa. Ja normāli attīstīsies ģimenes ārsta institūcija, ja katrs ārsts augstāk par visu turēs pacienta intereses, no kurām viņš būtībā pārtiek.
