Nekādi negribas pieņemt stereotipu par sievietēm pie stūres, jo, protams, ir izņēmumi – vīrietis, kurš var braukt vēl «kriminālāk» nekā daiļā dzimuma pārstāve, un sieviete – īsts meistars.
Nekādi negribas pieņemt stereotipu par sievietēm pie stūres, jo, protams, ir izņēmumi – vīrietis, kurš var braukt vēl “kriminālāk” nekā daiļā dzimuma pārstāve, un sieviete – īsts meistars. Bet man tomēr gadījās būt “īstai sievietei” pie stūres, turklāt blondai.
Mašīnas tehniskā apskate strauji tuvojās termiņa beigām, un, gribi vai ne, bija jādodas uz CSDD. Tā kā pēdējā skates derīgajā dienā no rīta biju aizmirsusi par šo plānu, braucu vakarā pēc darba – neēdusi, mazliet nogurusi, bet apņēmības pilna neizstrādāt kādu muļķību. Kaut pakrūtē kņudēja aizdomas – notiks kaut kas tāds, ka vajadzēs mazliet nosarkt.
Likās, nekas traks jau tur nevar būt. Apjautājos paziņām ar auto, kas man būs jādara, un mierīgu sirdi pirmo reizi devos uz mašīnas pārbaudi.
Labu laiku gaidījusi rindā, beidzot tiku aicināta iebraukt boksā. “Labvakar! Reģistrācijas apliecība un protokols!” sacīja tehniskās apskates inspektors. Un tad sākās piedzīvojums – pēkšņi mani apciemoja uztraukums, gluži kā pirms vairākiem gadiem braukšanas eksāmenā. Uz aicinājumu ieslēgt labo pagriezienu sāka strādāt logu tīrītāji, kreiso jau mācēju pareizi. “Ieslēdziet tālās gaismas!” Un kas man izdodas? Atkal logu tīrītāji, bet nu jau komplektā ar ūdeni. Uz ceļa taču viss notiek automātiski. Varu sevi paslavēt, ka motorpārsegu izdevās attaisīt ātrāk nekā divu minūšu laikā, jo, gaidīdama rindā, to jau izmēģināju – izmeklēdamās vajadzīgo kloķīti vairākas minūtes. Labi, ka šis process ātri vien beidzās, un vēlāk atlika noraudzīties inspektora darbos, un, teikšu atklāti, neko daudz nesaprast gultņu, bremžu, amortizatoru un citu detaļu pārbaudēs. Jutos muļķīgi. Kā sieviete, pie sevis nodomāju.
Tāpēc pēc pāris dienām nolēmu – ja reiz mašīnas paredzētas vīriešiem, došos uz teātri un šoreiz izvēlēšos pasākumu “dāmu stilā”. Sarunāju šoferīti un uz kultūras pasākumu tiku aizvizināta. Sapucējusies, kurpītēs ar spiciem papēdīšiem devos baudīt mākslu. Pēc tam mani jau gaidīja sarunātais limuzīns.
Patīkami būt dāmai, bet ne katru dienu un ne katrā situācijā. Iedomājos ķibeli uz ielas, kad jāmēģina autiņu “atdzīvināt”, bet dāma jau nemācēs. Tā uzskata vairums šoferu (vīriešu). Tāpēc es apbruņojos ar pacietību, sarunāju “randiņu garāžā”, kur sākšu skoloties, patiesībā – atsvaidzināt zināšanas, kas, pa vienu ausi ieskrējušas, prātā paviesojās tikai kādu nedēļu, jo praktiski šīs riepu maiņas, daudzo nesaprotamo detaļu (to, kas atrodas zem motora pārsega) darbība, paldies dievam, nebija jāizmanto. Bet visādi var gadīties, tāpēc mani turpmākie plāni – nebūt tipiskai sievietei uz ceļa.
