Vēlēšanu komisijā esmu strādājusi divpadsmit gadu, un šogad man piedāvāja to vadīt. Tikai tagad saprotu, cik lielu darbu veikuši mani priekšgājēji.
Vēlēšanu komisijā esmu strādājusi divpadsmit gadu, un šogad man piedāvāja to vadīt. Tikai tagad saprotu, cik lielu darbu veikuši mani priekšgājēji. Var teikt, ka šonedēļ katru dienu kopīgi ar grāmatvedi pavadīju komisijas telpās, pieņēmām no iecirkņu komisijām dažādus rēķinus – gan par automašīnu nomu, gan kancelejas preču iegādi, dažos iecirkņos pat bija jāiegādājas galda lampas. Dokumenti, rēķini, un vēl jāpaspēj ar katru komisijas locekli rūpīgi pārrunāt viņa pienākumus. Vēlēšanu dienā esam sadalījuši piecpadsmit pilsētas vēlēšanu iecirkņus pieciem mūsu komisijas locekļiem. 7. oktobrī viņiem būs jāpalīdz iecirkņu komisijām, ja radīsies negaidītas problēmas. Paspēju arī ieskatīties nākamās Saeimas deputātu kandidātu sarakstos un izlasīt viņu biogrāfijas. Zināms pārsteigums man bija, ka kandidātu vidū ir daudz cilvēku tikai ar vidējo vai pat pamatskolas izglītību. Iedomājos, cik nopietns darbs no viņiem būtu sagaidāms, ja laimētos tikt “simts gudrāko” vidū. Es nevēlos noniecināt strādnieka darbu, un ikviena profesija ir godājama. Katram tomēr vajadzētu darīt to, ko pieprot vislabāk.
Protams, komisijas vadītājas pienākumi ir tikai darbdienās līdz pēcpusdienai. Pēc tam jāķeras klāt tiešajiem pienākumiem – studentiem Tehniskajā fakultātē mācu ceļu satiksmes noteikumus. To daru katru dienu līdz vēlam vakaram, tāpēc mājās Pārlielupē tieku tikai ar pēdējo autobusu pusdesmitos. Lai arī cik tas ir dīvaini, man nav privātās automašīnas. Lektora alga nav tik liela, lai to varētu atļauties. Kaut gan ir cerības, ka jau tuvākajā laikā mūsu darba samaksa tikšot paaugstināta. Vismaz tā solīja.
Otrdiena bija neliels izņēmums ikdienas pienākumos. Tiku uzaicināta pie rektora. Tur noritēja sanāksme, kurā piedalījās visu fakultāšu dekāni. Tiku iepazīstināta kā jaunā uzņemšanas komisijas atbildīgā sekretāre. Savukārt ceturtdien bija burtiski “jālido” uz Rīgu. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībā apmeklēju dzimumlīdztiesības komisijas sēdi. Pēc tās steidzos atpakaļ uz Jelgavu, lai paspētu pie saviem studentiem. Ļoti iepriecināja arī mūsu Valsts prezidente. Uzskatu, ka tas ir ļoti augsts viņas un mazās Latvijas novērtējums – kandidēt ANO ģenerālsekretāra amatā. Lai gan cerības, ka prezidente tiks ievēlēta, ir nelielas.
Šodien pacentīšos pārvarēt nedēļas laikā sakrājušos nogurumu un aizbraukt pie brāļa uz Limbažiem. Man pat sagatavoti gardumiņi viņa vilku šķirnes sunim. Ja ne, došos uz dārzu un rušināšos pa zemi.
