«Ed Brancamp Ministries» prezidents un kristiešu draudzes «Iesākums» mācītājs Edvards Brankamps ar sievu Džodiju ir no ASV. Viņi jau 14 gadu dzīvo Latvijā un vairāk nekā gadu bez vecāku aprūpes palikušiem bērniem dāvājuši iespēju baudīt ģimeni.
“Ed Brancamp Ministries” prezidents un kristiešu draudzes “Iesākums” mācītājs Edvards Brankamps ar sievu Džodiju ir no ASV. Viņi jau 14 gadu dzīvo Latvijā un vairāk nekā gadu bez vecāku aprūpes palikušiem bērniem dāvājuši iespēju baudīt ģimeni.
Jaunsvirlaukas pagasta Ceļmaliešos, kur saimnieko šis pāris, manām bērniem draudzīgu vidi. Aktīviem bērniem, jo palielā laukumā novilkts volejbola tīkls, izgatavota koka konstrukcija kāpšanai, bet galvenais – šūpoles. Tās ir četras. Izrādās, katram bērnam savas – vienpadsmitgadīgajai Vizbulītei, astoņgadīgajam Silvestram, septiņgadīgajam Kristiānam un piecgadīgajai Esmeraldai. Viņi ir brāļi un māsas un par vecākiem sauc Edu un Džodiju.
Cūku galvas tirgū
Ierodoties Latvijā, Brankampiem nebija ne apņemšanās, ne plāna palikt šeit uz dzīvi. Viņi bija atbraukuši palīdzēt kādam kristīgam kalpotājam. Taču pēc laika Eds un Džodija paši saskatīja iespēju būt noderīgiem. Tika nodibināta bezpeļņas organizācija, kas nodarbojas ar Jaunās Derības tulkošanu no sengrieķu valodas, veidojot studiju materiālu parindeņu veidā. Nu jau trīs gadus Eds ir mācītājs.
No tiem laikiem viņi atceras kareivju apsargātu lidostu, piena veikalu specifisko aromātu un gaļas tirgū izkārtās cūku galvas. “Toreiz Latvija likās melnbalta,” viņi stāsta. Patīkams pārsteigums bija paraža bieži dāvināt ziedus.
Tagad situācija Latvijā mainījusies un Eds ar Džodiju līdzi tai. Viņus maz kas vairs izbrīna. “Tagad mēs neiederētos Amerikā,” abi saka, jo arī šī valsts aizsteigusies savā virzienā.
Eds un Džodija cītīgi apgūst latviešu valodu. Džodija latviski gan saprot, gan runā, Eds vēl mācās un sauc šo valodu par sarežģītu. Tomēr viņš priecājas, ka katrs viņa mēģinājums runāt latviski no latviešu puses ir iedrošinošs.
Labs vīrieša piemērs
Brankampiem savu bērnu nav, un līdz šim viņi nemeklēja iespēju kādu adoptēt. Pietika ar sevi, savām rūpēm un dzīvi. Bet tad tā iegriezās tādā apstākļu un iespaidu kamolā, ka rezultāts ir bērnu pilna māja.
Pārmaiņas sākās, kļūstot par mācītāju, atceras Eds. Tajā laikā viņš sāka izjust vārdos neizsakāmu vēlmi būt tēvam. Draudzi apmeklēja arī biedrības centra “Elizabete” bērni. (Šajā centrā uzturas bez vecāku aprūpes palikušie.) Izskanēja uzaicinājums draudzes cilvēkiem brīvā brīdī paviesoties un parotaļāties ar bērniem. Eds un Džodija piekrita. Arī tādēļ, ka saprata – bērniem vajadzīgs labs vīrieša piemērs.
Jo biežāk Brankampi viesojās centrā, jo skaidrāk saprata, ka tikai, atrodoties ģimenē, mazajiem vislabāk var palīdzēt. Patversmē bērni nonāk no dažādām smagām situācijām, ko parasti izraisa alkoholisms, vardarbība un atstāšana novārtā. Tā ir laba patvēruma vieta, kā plāksteris, taču tikai ģimenē iespējama dziedināšana.
Edam un Džodijai radās vēlēšanās kādam šādu iespēju dot. Lēnām, bet sirds bija aizvedusi pie četriem vienas ģimenes bērniem.
Audžuvecāku kustība kā klubs
Brankampu mērķis ir Vizbulīti, Silvestru, Kristiānu un Esmeraldu adoptēt, bet pagaidām Edu un Džodiju kavē daži finansiāli šķēršļi. Tāpēc viņi nolēma iegūt audžuvecāku statusu un ir gandarīti par lielo valsts un pašvaldību institūciju pretimnākšanu.
Džodija ar prieku stāsta par audžuvecāku kustību Jelgavas rajonā: “Mēs esam kā viena ģimene un jebkurā laikā varam saņemt padomu un morālu atbalstu, iepazīties ar citu audžuvecāku pieredzi. Tas ir kā piederība kādam klubam.” Ģimene saņem arī likumā paredzēto materiālo pabalstu no valsts un pašvaldības.
Zaudētie kilogrami
Sākumā bērni viesojās pie Brankampiem brīvdienās un svētkos, bet ar to bija par maz, lai sagatavotu topošos vecākus realitātei. Arī ar audžuvecāku sagatavošanas kursos dzirdēto, kas kopumā bija labs vispārējs ieskats. Džodija atceras, ka pirmajā nedēļā zaudējusi četrus kilogramus, skraidelējot pakaļ aktīvajiem delveriem. Pāris pārdzīvoja arī lielu stresu un pārgurumu. Bija jāpierod pie skaļā trokšņa, ko nu jau diendienā radīja dzīvespriecīgie bērni.
Brankampi atceras, kāds tas bijis notikums – atkal iziet tikai divatā. Viņi devās uz Rīgu skatīties kino. Mašīnā valdījis klusums. “Vai tu nevēlies parunāties?” Džodija vaicājusi Edam. “Izbaudīsim labāk klusumu!” atbildējis Eds un lūdzis neapvainoties, ja filmas laikā viņam gadīsies vienkārši aizmigt.
Taču tas bija tikai sākumā. “Mēs sapratām, ka Romu vienā dienā neuzcelsim,” atzīst Džodija un stāsta, kā viņi mācījušies noteikt prioritātes un saprast, par ko ir vai nav vērts satraukties. Tad jau sākās lēns un pacietīgs darbiņš, lai iemācītu bērniem vienkāršas lietas, novilktu robežas un iepazīstinātu ar kārtību, kas valda ģimenē.
Eds un Džodija darbojas kā vienota komanda. To sekmējis 26 gadu laulības stāžs un abu vienlīdzīgā iesaistīšanās visā.
Bērni nesauca par tēti
“Vēlamies bērnos ieaudzināt, kas ir veselīga ģimene,” atzīst vecāki. Ģimene nozīmē attiecības. Draugi nāks un ies, bet ģimene paliks, tāpēc ir svarīgi iemācīties rūpēties citam par citu, mīlēt un atbalstīt, uzskata Eds un Džodija. “Mēs vēlamies, lai viņi visās dzīves jomās izaug pilnvērtīgi.”
Bērni ģimenē dzīvo vairāk nekā gadu, un jau tagad vecāki viņos novērojuši daudzas pozitīvas pārmaiņas. Bērni vairs neesot tik ārišķīgi skaļi, nedroši un noraidoši. Sākumā mazie nesapratuši un neatzinuši, ka no vīrieša var sagaidīt ko labu. Pagātnē bērnu dzīvē vīrietis bijis varmākas simbols. “Sākumā viņi mani sauca par mācītāju, tad par mammu un tikai vēlāk par tēti,” atceras Eds. Nu jau bērni ir daudz atvērtāki arī fiziskam kontaktam, ko parasti vecāki sniedz saviem bērniem, apskaujot, paņemot aiz rokas, sabučojot.
Eds un Džodija arī priecājas, ka mazie beidzot iemīlējuši ūdenspriekus. Iepriekš vannošana un mazgāšana mājās nozīmēja histēriju. Gaist bailes no pērkona negaisa. Mainījušies arī spēlēšanās paradumi. Sākumā vecākā meita jutusies kā mamma jaunākajiem un ar mazākajiem nespēlējusies. Tagad visi pavada laiku kopīgās rotaļās.
Tu vari, tu esi spēcīgs
Eds un Džodija bērnus audzina un disciplinē, mācot un skaidrojot, jo ir ļoti daudz elementāru lietu, ko viņi vienkārši nezina. Lielu lomu spēlē iedrošināšana un motivēšana. Eds un Džodija gandarīti atzīst, ka lieliskus rezultātus mana jaunākajā dēlā, kas no nedroša, raudulīga puikas, kas ātri padevās pie mazākām grūtībām, pārvēršas pārliecinātā un jaunu izmēģināt gribošā cilvēciņā. Nupat viņš iemācījies vadīt divriteni, kaut sākumā zēns ar grūtībām pārvietojies pa kāpnēm. “Mēs viņam sakām – tu vari, tu esi spēcīgs puika,” stāsta Eds.
Vecākajai meitai neklājās viegli mācībās. Viņa bija daudz iekavējusi, īpaši matemātiku. Taču Eds ar Džodiju nepadevās un, pacietīgi ar meiteni strādājot, radīja viņā pārliecību, ka matemātika nav neuzvarams milzis.
Patlaban vecākiem nākamais uzdevums – parādīt bērniem izvēles sekas. Eds un Džodija izveidojuši darbiņu grafiku, katram bērnam atbilstošu. Ja šie pienākumi veiksmīgi tiek pildīti, nedēļas beigās ģimene dodas uz kafejnīcu un bērni tiek prēmēti.
Arī disciplinēšana ir katram individuāla. “Ļoti strikti mēs esam par lietām, kas apdraud bērnu veselību un drošību. Bieži tiek izmantots arī princips pateikt trīs reizes, un tad seko rīcība,” stāsta Eds. Parasti bērniem ir atsevišķi jāpasēž un jāpadomā. Sākumā disciplinēšanu vairāk vajadzēja uzņemties Džodijai kā sievietei, jo bērni baidījušies no vīrieša.
Topošie speciālisti
Par spīti sākuma grūtībām un izaicinājumiem, Eds un Džodija mīl savus bērnus un vairs nespēj iedomāties dzīvi bez viņiem. “Kad esam prom, pārrunājam tikai labās lietas un ilgojamies pēc bērniem,” atzīst Džodija un stāsta par katru savu mīluli. Vizbulīte ir vecākā un nupat no raupjas čaulas, kas meiteni apņēma visus šos gadus, spraucas ārā jauka un piemīlīga personība. Viņai patīk rūpēties par pārējiem bērniem, palīdzēt virtuvē. Vizbulīte ātri apguva angļu valodu un ar vecākiem sarunājas angliski. Nākotnē viņa vēlas kļūt par veterinārārsti. Silvestrs šogad beidza pirmo klasi, un vecāki viņu raksturo kā gudru un apķērīgu puiku, kam patīk visu izprātot. Zēns ar prieku spēlē futbolu un pieaudzis būšot zobārsts. Kristiānam ļoti interesē tehniskas lietas. Viņš visu grib izpētīt un izmēģināt. Kristiānam patīk “šiverēt” pa virtuvi. Viņš ir ļoti mērķtiecīgs. Tā puika apguva riteņbraukšanu. Zēns jau kādu gadu apgalvo, ka būšot pilots. Gan Kristiāns, gan mazā Esmeralda ir muzikāli. Jau tagad viņi dungo un sacer savas dziesmiņas. Esmeralda ir mākslinieciska būtne. Viņai patīk krāsot un nodarboties ar sīkām lietiņām. Arī Esmeralda ir mērķtiecīga. Vēlas būt skolotāja.
