Tā sākas Svētbirzē piemiņakmenī cirstie Kārļa Skalbes dzejas vārdi.
Tā sākas Svētbirzē piemiņakmenī cirstie Kārļa Skalbes dzejas vārdi. Tur 14. jūnijā pulksten 11 uz klusu atceres brīdi tiek aicināti atnākt gan tie, kuriem neaizdzīst sarkanā terora cirstās brūces, gan tie, kuri izjutuši okupācijas varas pusgadsimta pazemojumus.
Lai gan netrūkst tādu, kas cenšas mums iestāstīt, ka ne tā bijis un ne tas terors, ne tā okupācija, tomēr tie ir genocīda noziegumi un ne pret latviešu tautu vien. Nupat striktu atskaiti par Katiņas slaktiņiem Maskavai pieprasa Polija. Un pienācis laiks arī Baltijas tautām prasīt saviem parlamentiem rīkoties līdzīgi. Vai latviešu tauta jebkad spēs aizmirst, nerunājot jau par piedošanu, to jūniju pirms 67 gadiem, kad cietsirdībā un cinismā audzināti bruņuvīri ar varu un viltu vienas dienas laikā aizrestotajos vagonos sadzina visu mūsu nacionālo lepnumu – virsniekus. Otrās dienas rītausmā kārta pienāca civilajām ģimenēm, neskatoties, vai tie sirmgalvji, slimnieki vai zīdainīši. Vai gan šie cilvēki spēja iedomāties, ka turpmākās dienas pārspēs visļaunākos murgus? Jau pēc gada divas trešdaļas virsnieku tika nomocīti Noriļskas katorgā badā, salā, slimībās. Brīnumaini izdzīvoja pāris desmitu. Līdzīgs liktenis Soļikamskas un Vjatkas nometnēs ieslodzītajiem ģimenes galvām. Neizdzīvoja gandrīz neviens. Pie šiem baismīgajiem noziegumiem pieskaitīsim Stabu ielas čekā spīdzinātos, Baltezera vasarnīcā un Centrālcietumā zvērīgi nogalinātos. Tā ir tikai viena gada Maskavas noziegumu “bilance”, kam sekoja daudz ilgāks pēckara okupācijas laiks. Tāpēc jau arī tauta sagaida no saviem vēlētajiem priekšstāvjiem vīru cienīgu rīcību prasībās padomju varas pārmantotājiem. Nepietiek ar to, ka divreiz gadā sērīgu seju noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa. Protams, viegli jau tas nenākas, ka vienprātības nav pašā parlamentā. Nekad ziedus neliks PCTVL, SC deputāti un viņiem pielīdzinātie, nerunājot par Krievijas vēstniekiem.
Latvijas politiski represētie, kaut gadu nastas nesaudzēti, ļoti cenšas kopt aizgājēju piemiņu. Arī Jelgavā panākta laba sadarbība ar pilsētas domi. Drīz pēc jūnija dienām būtiski tiks pārveidota Svētbirze, piemiņas ansamblī iemūžinot Krievijas soda nometnēs un izsūtījuma vietās nomocīto novadnieku vārdus. Tā būs svēta rīcība un svēts pienākums pret tautas varoņiem un mocekļiem, kuru pēdējās sāpju stundas čuksts tika veltīts mātei un Latvijai.
