Iespējams, ka lielajos deju svētkos Ievu Kareli kāds uzskatītu par vienu no dejotājām.
Iespējams, ka lielajos deju svētkos Ievu Kareli kāds uzskatītu par vienu no dejotājām. Taču viņas vieta ir pie kolektīvu vadītājiem. Ievai drīz būs divdesmit seši gadi, un viņa jau desmito gadu vada Jelgavas 2. ģimnāzijas deju kolektīvu «Dālderis».
«Dālderim» ir divas grupas, un kopā viņi ir trīsdesmit pieci. Tajā dejo piecpadsmit, arī astoņpadsmit gadu veci jaunieši. Tātad gadu starpība ar savu vadītāju nav pārāk liela.
Dejo visa Ievas ģimene
Ieva pati ir dejojusi no piecu gadu vecuma. Par to jāpateicas viņas vecākiem Dainai un Mārtiņam, kas meitu mērķtiecīgi virzījuši. Paši arī ir dejotāji ar lielu pieredzi un ilgus gadus dejojuši «Jaunībā» un «Ritumā». Arī Ievas brālis bijis dejotājs.
«Kādu laiku gāju spēlēt klavieres, taču tas nepatika. Tā palika dejošana. Dejā ir kustība un dzīvība!» saka Ieva.
Maza būdama, Ieva dejoja kolektīvā pie Maijas Sālzirnes. Kad studēja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā par ģimenes un sākumskolas skolotāju, jauniete piecus gadus dejoja Tehniskās universitātes ansamblī «Vektors». Starp citu, kādu laiku «Vektorā» Ieva pat bija pārī ar savu brāli.
Par šiem gadiem Ievai ir vislabākās atmiņas: «Kopā daudz ceļojām. Vācija, Holande, Polija, Dānija, Austrija. Bet skaistākais bija ceļojums uz festivālu Itālijā. Fantastiska daba un sirsnīga uzņemšana. Un kā var aizmirst, piemēram, braucienu ar gondolu Venēcijā.»
Arī tagad Ievas draugi palikuši no studiju un dejošanas laika «Kalvē», taču diemžēl laika tikties iznāk diezgan maz. Jo Ieva atkal mācās – tagad Lauksaimniecības universitātes Humanitārajā institūtā. Un arī dejo «Kalvē». «Kad dejoju bērnu kolektīvā, daudziem no mums bija sapnis kļūt par «Kalves» dejotāju. Nu tas ir piepildījies,» atzīst Ieva.
No bērnudārzniekiem līdz tīņiem
Savā laikā Maija Sālzirne strādāja ar dejotājiem pionieru namā, kas vēlāk kļuva par «Jundu». Kad Ieva mācījās 10. klasē, pedagoģe piedāvāja viņai palīdzēt strādāt ar mazajiem bērniem tikko izveidotā grupiņā. Tā skolotāja un viņas audzēkne sāka darboties kopā. Pēc diviem gadiem M.Sālzirne aizgāja aizsaulē, un kolektīvs palika Ievai. Vēl pēc diviem gadiem viņa sāka vadīt vēl vienu dejotāju grupu.
«Esmu viņus izaudzinājusi no maziem piecu sešu gadu veciem bērniņiem. Ar saviem dejotājiem esmu pazīstama desmito gadu. Kolektīvā ir palikušas visas meitenes, puiši gan ir pamainījušies – no paša sākuma palikuši tikai trīs. Tas zēniem ir raksturīgi – kad nāk piektā sestā klase, mainās vērtības un viņi paši nezina, ko īsti grib. Kad pirms diviem gadiem «Dālderis» pārgāja uz Jelgavas 2. ģimnāziju, pienāca klāt jauni puiši, kas nekad nebija dejojuši. Bet nāk nu jau otrais gads, laikam patīk. Piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā atkal saslimst ar dejošanas slimību,» stāsta Ieva.
Mēģinājumi notiek divreiz nedēļā
Kas Ieva ir saviem audzēkņiem – draudzene vai skolotāja? Desmit gadus kopā esot, viņa ir iepazinusi visus stiķus un niķus, zina, ko no kura var sagaidīt. Un atzīst, ka tagad jau vairāk ir tā, ka viņi ir draugi. «Kad bija mazāki, sauca mani par audzinātāju un skolotāju. Tagad attiecības ir koleģiālas un draudzīgas. Cenšamies demokrātiski izlemt arī visus strīdus. Protams, ka tādi rodas. Brīžiem viņi grib kāpt uz galvas un darīt tikai to, ko paši vēlas, bet tad ir jāpasaka stingrāks vārds. Grūti jau ir,» to viņa atzīst.
«Dāldera» jaunieši pārsvarā dejo tautiskās dejas, taču tā nav tīra folklora. Kādā brīdī bija septiņi pāri, un tādām grupām oriģināldeju nav. Tad Ieva sāka veidot savas dejas. «Bijām spiesti domāt paši. Jaunieši ir pieradināti pie jautrākas mūzikas – tautas mūzikas apdarēm, paņemam arī kādu «Prāta vētras» kompozīciju. Mūsu dejas ir starp tautas un ritma deju. Protams, nepretendēju uz piedalīšanos konkursos, man nav horeogrāfiskās izglītības. Droši vien dejas horeogrāfiski nav pareizas, bet mums patīk un skatītājiem arī. Tas ir galvenais,» tā Ieva.
«Dālderis» pērn piedalījās skolēnu dziesmu un deju svētkos, vienai dejotāju grupai tie bija otrie, citai – trešie svētki. «Dālderim» tie bija ļoti veiksmīgi. Skatē Jelgavā un rajonā kolektīvs bija labākais savā vecuma grupā. Līdz ar to Rīgā svētkos dālderiešiem tika ierādītas labākās vietas laukumā – pirmajā rindā. Kolektīva vadītāja atceras: «Bērniem bija ļoti liels prieks par skati. Stāvot kulisēs, pašai arī bija tā, ka tirpiņas gāja caur kauliem. Redzu, manējie smaida un kājas ceļ tik augstu, cik vajag, nekur neko nesajauc.»
Lielie svētki jāizbauda pašam
Ieva kā dejotāja piedalījusies trijos skolēnu un divos lielajos dziesmu un deju svētkos. Kad viņai vaicā, kā atšķiras izjūtas, pašai esot svētku dalībniecei un kādas tās ir vadot kolektīvu, viņa atbild: «Vadītājs svētkus izjūt mazāk. Viņš paliek novārtā, īpaši koncertu laikā. Vadītājus tribīnēs nelaiž skatīties, tad ir jāpērk biļete. Beigās jau viņi uznāk laukumā, bet tas nav tā. Kad dejo pats, tā ir neaptverama izjūta – tik ļoti daudz organizētu cilvēku, skatītāju atbalsts, un acīs sariešas asaras. Un vēl finālā tāda liriska mūzika. Tiem, kas to nav piedzīvojuši, grūti saprast. Noteikti arī koristiem ir līdzīgas izjūtas.»
Ziemassvētku balli gaida visi
Interesanti, vai Ieva kādreiz nav uzvilkusi tērpu un kopā ar saviem audzēkņiem uzkāpusi uz skatuves.
«Ir gadījies. Mums bija deju cikli, piemēram, «Ar deju apkārt pasaulei». Bija arī par horoskopiem. Tā kā pēc horoskopa esmu Vērsis, piedalījos Vēršu dejā. Citu gadu ar mazajiem biju kopā Rūķu dejā. Tagad bērni ir tik lieli, ka es varu vienkārši dejot ar «Dāldera» puisi vienā pārī, ja nu gadījumā kāda meitene pietrūktu. Arī tas būtu interesanti,» atzīst Ieva.
Tā kā «Dālderis» ir 2. ģimnāzijas kolektīvs, tas piedalās skolas pasākumos. Pirmajā gadā esot bijis nedaudz bail, kā tas būs. Taču pēc pirmā koncerta atbalstīti ar ovācijām un aplausiem, jaunieši dejo ar prieku. Tā Ziemassvētku nedēļā «Dālderim» bija četri koncerti pēc kārtas. Skolas balle, labdarības koncerts Jelgavas pensionāriem.
No skolas «Dālderis» un tā vadītāja saņem lielu morālu atbalstu. Gan direktore, gan mācību daļas vadītāja ir ļoti priecīga, ka skolā ir deju kolektīvs. Bērniem vienmēr tiek pateikts paldies par labo dejošanu. Un tas, protams, ir patīkami visiem.
Tāpat kā koriem ir sava koristu dzīve, tāda ir arī dejotājiem. Tradicionālākais un lielākais pasākums – Ziemassvētku balle. Tā pērn bija jau piekto gadu pēc kārtas un kopā ar vecākiem. «Pirmajā gadā es mazliet baidījos, kā būs. Bet pašlaik ir tā, ka vecāki jau novembrī jautā – vai jums būs Ziemassvētku balle. Visu gadu gaida. Atrakcijas, spēles tā, ka negribas iet mājās. Rudenī braucam ekskursijās. Notiek arī citi kopīgi pasākumi. Vasarā vairākkārt ir bijušas nometnes. Vieni paši to nespētu. Ir vajadzīgi arī tērpi, treniņzāle un transports. Tāpēc liels atbalsts ir mūsu labvēļi Ivars Spirģis, Kaspars Vārtukapteinis un Anda Zeidmane,» stāsta kolektīva vadītāja.
Šogad «Dālderī» ir ievēlēta prezidente un sešu aktīvistu padome. Nu jau Ieva var pateikt, ka jauniešiem pašiem jāizdomā, ko grib darīt un organizēt. Viņi ir izauguši un kļuvuši patstāvīgāki. Paši aktīvi darbojas, un Ievai ir prieks par to.
«Dāldera» dejotāji drīz beigs skolu, un Ieva cer, ka viņi aizies dejot uz lielajiem ansambļiem. Tā būs jauna pieredze, atbildīgāki koncerti, jauni draugi un daudz vairāk iespēju ceļot. Viņa pati domā, ka kādu laiku nemācīs bērnus dejot. Vajadzīgas pārmaiņas. Pēc tam varēs atkal.
Ieva Karele, deju kolektīva «Dālderis vadītāja
Gandrīz 26 gadus veca jelgavniece, Humanitārā institūta dienas nodaļas studente.
Sākusi dejot no piecu gadu vecuma. Maijas Sālzirnes audzēkne līdz pat vidusskolas beigšanai.
Bērnības sapnis dejot Lauksaimniecības universitātes kolektīvā «Kalve» tagad ir piepildījies.
Studējot Rīgā, piecus gadus dejoja Tehniskās universitātes «Vektorā».
Divreiz nedēļā mēģinājumi ar «Dālderi», vēl divas reizes pašai mēģinājumi «Kalvē».
Autoritāte – «Kalves» vadītāja Gunta Skuja.
Brīvs ir piektdienas vakars, bet tad Ieva apmeklē angļu valodas nodarbības.
Brīvajā laikā labprāt skatās kino un… padejo.
