Iespējams, skaitļi ir tā informācijas daļa, ar kuru varai manipulēt ir visvienkāršāk. Dati procentu un desmitdaļu niecīgajā izteiksmē pārtop statistikā, bet no tās līdz krietniem meliem atliek vien solis vai pat vēl mazāk.
Iespējams, skaitļi ir tā informācijas daļa, ar kuru varai manipulēt ir visvienkāršāk. Dati procentu un desmitdaļu niecīgajā izteiksmē pārtop statistikā, bet no tās līdz krietniem meliem atliek vien solis vai pat vēl mazāk. Demagoģija drukātu ciparu formātā zināmām aprindām izdevīga gluži kā sava veida valūta prestiža pirkšanai, jo skaidrs, ka rādītāju izcelsmi gandrīz neviens nemēģinās pārbaudīt.
Gatavojot Latvijas sabiedrību nu jau neizbēgamajai eiro ieviešanai, Ekonomikas ministrija (EM) veikusi pētījumu par patēriņa preču cenām Latvijas lielveikalos un “atklājusi” vareni iepriecinošu ainu – mūsu valstī pārtika, redz, pēdējā mēneša laikā esot kļuvusi lētāka (tiesa, divu mēnešu griezumā gan jaunumi vairs nebija tik labvēlīgi). Gandrīz vai jādomā, ka teju leiputrijā esam nokļuvuši, ja jau pat dzīves dārdzība sākusi mazliet atkāpties… Interesanti gan, cik liela daļa iedzīvotāju tam pamanījās noticēt?
Nav tālu jāmeklē, lai konstatētu šādas maldīgas pašapmāna tēzes un pārdroša secinājuma iemeslu. Informācija apkopota par ārkārtīgi ierobežota preču skaita cenām (spriežot pēc publikācijas EM mājas lapā internetā, tādu ir ap sešdesmit), turklāt preces, kuru cenas var iekļaut visos pētījumā iesaistītajos veikalos, ir tikai septiņas.
Šādai pēc būtības aplamībai par cenu samazināšanos, jādomā, asi iebilst būtu ar mieru katrs, kurš ikdienā apmeklē lielveikalu, ja vien to nedara aizsietām acīm. Neseno cenu kāpumu piena produktiem bija grūti nepamanīt, arī citi produkti jau krietnu brīdi vairs nemaksā tik, cik pirms pāris mēnešiem. Ja veikalnieki pamanās sarīkot pircējus priecējošu “akciju”, tas nebūt nav objektīvs cenu tendenču rādītājs. Zīmīgi, ka EM izvēlējusies arī savdabīgu informācijas ieguves veidu, akli paļaujoties uz pašu veikalnieku piesūtīto informāciju, kas, kā jau bija sagaidāms, dažkārt krietni atšķīrusies no realitātes.
Savukārt Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centrs (LTVC) veicis neatkarīgu pētījumu, analizējot 78 preču cenas, kas turklāt iegūtas nevis no veikalnieku apšaubāma patiesīguma cenu lapām, bet fiksētas veikalu apmeklējumu laikā. Kā jau bija sagaidāms, LTVC pētījums (tāpat kā Centrālās statistikas pārvaldes dati) liecina par ministrijas izbazūnētajam pretēju ainu – izvēlēto preču cenas mēneša laikā augušas par aptuveni trešdaļprocentu. Savukārt gada laikā konstatēts pārtikas preču cenu kāpums nepilnu sešu procentu apmērā. Minēsim trīs reizes, kurš te blefo!
“EM iegūtie dati palīdz sekot līdzi cenu tendencēm, bet eiro ieviešanas laikā tie palīdzēs kontrolēt, vai cenas netiek noapaļotas uz augšu,” šādu apgalvojumu izteikusi ministrijas pārstāve. Ja par pamatu tendenču apzināšanai tiek izmantoti tādi demagoģiski un maldinoši dati, nav grūti iedomāties, cik “korekti” tādējādi būs attiecīgie pusbrāķa secinājumi. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ar nākamo mēnesi tā saucamo “cenu monitoringu” savā ziņā pārņems Latvijas Tirgotāju asociācija…
EM publicētie secinājumi atkal un atkal liek uzdot jautājumu, kāda nozīme ir šādiem sabiedrību nevajadzīgi dullinošiem “puspētījumiem”. Gandrīz vai jāuzskata, ka aplamie secinājumi ar šādu “analīžu” palīdzību tiek padarīti oficiālāki, lai tos tālāk varētu izmantot atsevišķu subjektu politisko ambīciju apmierināšanai. Jo dedzīgas runas laikā iespējams atsaukties uz jebkādiem datiem un pusaklu elektorātu pārliecināt par pēkšņu augšupeju vai pat atrašanos iedomātā paradīzē nav pārāk grūti. Lai arī tā ir tikai demagoģijas leiputrija.
