Izlasīju laikrakstā Ingas Karlinskas rakstu «Citāds – tātad iznīcināms!». Tik kategorisku virsrakstu gan nevajadzētu likt. Tad jau visi, kas nepieņem homoseksuāļu tradīcijas, ir ļauni cilvēki, kas alkst redzēt nāvi.
Izlasīju laikrakstā Ingas Karlinskas rakstu “Citāds – tātad iznīcināms!”. Tik kategorisku virsrakstu gan nevajadzētu likt. Tad jau visi, kas nepieņem homoseksuāļu tradīcijas, ir ļauni cilvēki, kas alkst redzēt nāvi. Gribu pastāstīt par kādu senu notikumu.
Tas bija vēl padomijas laikos. Strādājot psihiatriskajā slimnīcā, ikdienā darba darīšanās bija jāsastopas ar šādu pāri, un neviens pat nedomāja ko pārmest vai raukt degunu. Tā bija tikai viņu dzīve, bet nezinu, kā būtu bijis, ja viņi sadomātu to izkliegt pasaulei, iet ielās, rīkot parādes, ākstīties gan ar apģērbu, gan izturēšanos. Tiek minētas valstis, kur tas atļauts un pret to izturas iecietīgi. Jājautā – vai mēs līdz tam esam izauguši un kāpēc viss notiekošais jāskata caur viņu redzes un uztveres prizmu? Varbūt pārējiem 90 procentiem iedzīvotāju ir citādi uzskati, un tie ir ļoti vienkārši – neiznest savu guļamistabu vispārējai apskatei uz ielas. Cilvēkos vēl vajadzēja būt kam svētam, kas pieder tikai viņiem un par ko neplātās. Daudz kas tā nonivelējies, ar demokrātijas vārdu piesegts, ka rada nepatiku, zaimošanu.
Pārāk bieži filmās redzama vardarbība pret vardarbību. Vai tā kļūsim iecietīgāki? Domāju, nē. Tas izraisīs nenobriedušu prātu visatļautībui. Noziegumu uzplūdus esam piedzīvojuši. Atklāts sekss kino un arvien vairāk nenoturīgu ģimeņu. Šādi skati ir iedarbīgi, tie provocē atdarināt. Ja no tā vēl kaut cik pievalda likums, tad šādu gājienu, slavināšanu grupiņa grib padarīt par visatļautību. Bet kā tad ar tiem atpalikušajiem, kam tas nav pieņemams? Vai viņu domas nav jāņem vērā? Demokrātija nav visatļautība neievērot lielākas daļas cilvēku vēlmes.
