Latvijā, diskutējot par sabiedrībā aktuālām tēmām, ierasts atsaukties uz Rietumu pasaules demokrātiskajām vērtībām.
Latvijā, diskutējot par sabiedrībā aktuālām tēmām, ierasts atsaukties uz Rietumu pasaules demokrātiskajām vērtībām. Diskusiju karstumā tiek piesaukts, ka, daudzus gadu desmitus atrazdamies padomju impērijā un tās mentālā ietekmē, esam teju vai zaudējuši izpratni par sabiedrības pašregulējošo mehānismu patieso dabu. Viss nāk grūti un gluži kā savu velosipēdu izgudrojot. Tāpēc esot jālūkojas uz citām valstīm, kur tradīcijas uzticēties sabiedrības veselajam saprātam un demokrātijai iemantotas desmitgadēs, ja ne simtgadēs. Kaut vai raugoties uz mūsu stratēģiskā partnera ASV pusi.
Tur finiša taisnē izgājusi prezidenta priekšvēlēšanu kampaņa. Esam dzirdējuši, cik spraiga cīņa izvērsās Demokrātiskās partijas rindās. Pat demokrātiskās vērtības ilgstoši atbalstošie amerikāņi pienākuši pie robežas, kad viņiem pieņemams, ka valsti vadītu melnādains prezidents Baraks Obama un baltā sieviete Hilarija Klintone. Tāda pasaulē ir lietu kārtība, ka nav no svara, kāda ir tava ķermeņa krāsa vai dzimums. Galvenais ir vispārcilvēciskās vērtības, kas ir būtiskas pretendentiem uz augstajiem amatiem.
Kāds tam sakars ar Latviju? Vistiešākais. Pie mums “simts gudrākās” galvas uzurpējušas tiesības lemt par jautājumiem, par kuriem liela daļa sabiedrības ar parakstiem demokrātiski pateikusi savu viedokli. Mēs, vēlētāji, gribam, lai arī mums būtu tiesības lemt par deputātu likteni, ja nav attaisnojušās uz viņiem liktās cerības. Ne tikai reizi četros gados viņus ievēlot. Tomēr izskatās, ka deputāti pašlaik nobijušies no šāda pavērsiena.
