Normālā sabiedrībā, ko pasaulē pazīst arī kā pilsonisku, pieņemts, ka iedzīvotāji ir gana aktīvi sava viedokļa paudēji. Tostarp ne tikai par to, ko viņi domā, piemēram, par valdības paveikto.
Normālā sabiedrībā, ko pasaulē pazīst arī kā pilsonisku, pieņemts, ka iedzīvotāji ir gana aktīvi sava viedokļa paudēji. Tostarp ne tikai par to, ko viņi domā, piemēram, par valdības paveikto. Tikpat aktīvi mēdz izteikt arī savas domas par to, kas skar tieši. Gan valdības, gan vietējās pašvaldības virsuzdevums ir rūpes par katru indivīdu un līdz ar to arī sabiedrību kopumā. Nedrīkst būt tā, ka rūpnīcas ražo tikai ražošanas un īpašnieku peļņas dēļ, būvēts tiek tāpēc, ka kaut kas jāuzbūvē un celtnieki jānodarbina. Citiem vārdiem sakot, sabiedrības viedoklis top zināms, veicot sabiedriskās apspriešanas, vai tās saucam par referendumiem vai vienkārši aptaujām. Ja kāds varas piedāvājums ir sabiedrībai pieņemams, tālākais notiek, kā lemts. Tikpat normāli, ka sabiedrības priekšlikumi, speciālistu izvērtēti, tiek ņemti vērā projektu tālākajā virzībā. Tiktāl par to, kā tam jābūt.
No likumdošanas viedokļa lūkojoties, mūsu jaunajā par demokrātisku dēvētajā valstī attiecībā uz sabiedriskās domas ievērošanu viss būtu kārtībā. Daudzos likumos un noteikumos paredzētas obligātas sabiedriskās apspriešanas. Varētu šķist, ka ar iedzīvotāju viedokļa vērā ņemšanu patiešām viss ir, kā nākas. Tajā pašā laikā prakse rāda pretējo. Pirmkārt, pārsvarā aicinājumu izteikt viedokli sabiedrība uztver kā pilnīgi nevajadzīgu. Pēc tam gan brīnās, kāpēc paša nama durvju priekšā kāds sāk rosīties. Otrkārt, daudz trakāk, ja sabiedrība gana aktīvi izsaka savu viedokli, tomēr apspriešanas rīkotāji to “neņem galvā”.
Varam kaut vai atcerēties neseno “šūmēšanos” Jelgavas RAF dzīvojamajā masīvā, kur Loka maģistrālē mītošie par būvētāju nākotnes iecerēm uzzināja vien tad, kad logu rūtis sāka drebināt pāļu dzenamā mašīna. Tajā brīdī visi kļuva gana aktīvi un sāka interesēties, kas tur īsti tiks celts. Arī otra puse – pašvaldība un būvētāji – beidzot izrādīja reālu aktivitāti, mēģinot paskaidrot, kas iecerēts. Izrādās, minētajā vietā ir vēlme uzcelt pāris daudzdzīvokļu māju un sabiedriskas nozīmes būvi. Turklāt viss noticis punkts punktā atbilstoši likumdošanā noteiktajam. Tagad iedzīvotāji, redz, kā no ziemas miega modušies. Kā sabiedrība informēta un kā aicināta izteikt viedokli, “Ziņas” jau pirms kāda laika aprakstīja. Raugoties no spēkā esošās likumdošanas viedokļa, tam, ka viss no pašvaldības puses darīts, kā vajag, piekrīt arī tās uzraugošā institūcija – Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija.
Ņemot vērā iepriekš teikto, kā arī daudzus līdzīgus sabiedrisko apspriešanu gadījumus citviet Latvijā, kas varētu ietekmēt daudzus iedzīvotājus, skaidrs, ka šajā mehānismā kaut kas nav kārtībā. Kārtības nav ne pašos pamatos, ne apspriešanas principā.
Pirmkārt, veids, kā iedzīvotāji uzzina, piemēram, par būvētāju ieceri. Protams, ka likumā noteiktajā kārtībā – paziņojot laikrakstā – par nākotnes nodomiem vairums interesentu netiks informēti. Galu galā nav iedzīvotāju pienākums būt nedz par “Latvijas Vēstneša”, nedz arī vietējās avīzes lasītājiem. Cerams, ka Loka maģistrālē notikušais būs gana pamatīga mācība visiem, kas nākotnē vēlas īstenot ko līdzīgu. Ja reiz kāda iecere ir tik brīnišķīga, esiet tik laipni un pierādiet. Otrkārt, nav īsti skaidrs, ko darīt ar sabiedriskās apspriešanas rezultātu. Ja Loka maģistrāles gadījumā ne pašvaldībai, ne arī būvētājiem neizdotos pierādīt savu ieceru nozīmīgumu un labumu iedzīvotājiem un viņi turpinātu iebilst? Pašlaik tur cēlāju nodomi iesaldēti. Tajā pašā laikā nav skaidrs, kā jautājums tiks risināts citos līdzīgos gadījumos. Vienmēr vieglāk pateikt, ka kāds musina speciāli, lai tikai izgāztu brīnišķīgu ieceri. Ja reiz tā ir tik laba, varbūt vērts pielikt vairāk pūļu un to pierādīt argumentētāk?
