Vārds «depresija» visbiežāk tiek saistīts ar rudens drēgnajiem mēnešiem, tomēr, kā liecina prakse, tieši pavasarī psihiatriem ir pilnas rokas darba.
Vārds “depresija” visbiežāk tiek saistīts ar rudens drēgnajiem mēnešiem, tomēr, kā liecina prakse, tieši pavasarī psihiatriem ir pilnas rokas darba, lai risinātu šo problēmu, pārliecināta Garīgās veselības valsts aģentūras direktore psihoterapeite Sandra Pūce. Piedāvājam ieskatu sarunā ar ārsti, kas stāsta, kā atpazīt depresiju un kā ar to cīnīties.
Vai depresija ir slimība?
Depresija ir izplatītākā psihosomatiskā slimība pasaulē. Latvijā reģistrēti 7153 depresijas pacienti. Šis skaitlis gan ir lielāks, jo daudzi savu problēmu nevēlas atzīt vai meklē ģimenes ārsta padomu. Pasaules Veselības organizācijas prognozes vēsta, ka 2020. gadā depresija daudzās pasaules valstīs kļūs par izplatītāko slimību un nāves cēloni aiz sirds un asinsvadu kaitēm.
Kas to izraisa?
Depresija ir psihosomatiska (rodas gan psiholoģisku, gan fizioloģisku iemeslu dēļ) slimība, tās pamatā – traucēta nervu šūnu darbība. Depresiju var izraisīt ārēji un psiholoģiski faktori, piemēram, neapmierinošs sociālekonomiskais stāvoklis, ieildzis stress, pārgurums, nesaskaņas ar tuviniekiem, seksuālās problēmas vai fiziskas saslimšanas, piemēram, cukura diabēts, sirds kaites. Daudziem depresija izpaužas kā hroniska slimība, kas saasinās noteiktā gadalaikā. Citi depresiju asāk izjūt svētku laikā. To galvenokārt ietekmē psiholoģiski un ārēji faktori, piemēram, situācija ģimenē un ekonomiskais stāvoklis.
Kā atpazīt depresiju?
Diemžēl ar to sirgstošajiem raksturīgi, ka viņi pie ārsta vēršas tikai tad, kad situācija jau ir vidēji smaga. Iemesli – bieži depresija kā psihosomatiska slimība tiek jaukta ar nomāktību kā psiholoģisku stāvokli. Tādēļ svarīgi to laikus atpazīt. Viens no pirmajiem slimības simptomiem ir miega traucējumi, nespēja aizmigt, “caurs” miegs un tamlīdzīgi. Tie var piemeklēt ikvienu. To cēlonis – nebūšanas darbā, kā arī citas problēmas vai gluži pretēji – priecīgs satraukums. Pievērst uzmanību vajadzētu, ja miega traucējumi turpinās nedēļu un it kā bez iemesla. Otrs simptoms – pavājināta koncentrēšanās spēja un atmiņa, trešais – izmaiņas apetītē, tā strauji pavājinās vai palielinās, kas rada arī svara izmaiņas. No malas raugoties, depresijas pacients ir par sevi nepārliecināts, pesimists, kas visu redz tumšās krāsās, introverts, mazvērtības kompleksu mākts, bieži aiztur dusmas un citas negatīvās emocijas sevī, visā vaino sevi, ieslīgst bezcerībā un apātijā.
Kā var cīnīties ar depresiju?
Mani grib “uzsēdināt” uz zālēm, tās būs jālieto visu mūžu, jo pie antidepresantiem pierod. Šie ir tikai daži pieņēmumi, ko teikuši slimnieki. Nenoliegšu, ka depresijas ārstēšana ir ilgstošs process. Normālā situācijā šūnas savstarpēji pārvada nervu impulsus, bet palielinātas psiholoģiskās slodzes gadījumā tās sāk noārdīties. Ja trūkst serotonīna, cilvēks izjūt palielinātu trauksmi, ja noārdās adrenalīns un dopamīns, ir apātija. Tādēļ cilvēkam jālieto īpaši medikamenti – antidepresanti, kas aizkavē šūnu sarukšanu. Ilgu laiku depresijas ārstēšana saistījās ar ļoti nepatīkamām blakus parādībām – palielinātu svaru, seksuālās dzīves traucējumiem u.tml. Mūsdienās ir radīti jaunas paaudzes preparāti, kas līdz minimumam samazina nepatīkamo blakņu izpausmes un tāpēc ievērojami atvieglo terapiju.
Depresijas savlaicīgu un precīzu diagnosticēšanu kavē sabiedrībā nostiprinājušies stereotipi par depresiju kā rakstura vājuma izpausmi, cilvēku nevēlēšanos atzīt savas problēmas un vērsties pie psihiatra. Garīgās veselības valsts aģentūras apkopotā statistika ļauj secināt, ka Latvijas sabiedrība ar aizdomām un neuzticību uztver cilvēkus, kas ārstējušies psihoneiroloģiskajās slimnīcās. Tomēr ar depresiju sirgstošais var būt labs darbinieks un speciālists, arī viņam pašam ir būtiski atgriezties aktīvajā dzīvē, satikties ar cilvēkiem un gūt panākumus.
