Kopš sevi atceros, mamma un tētis allaž prata izbrīvēt laiku, lai vasarā, ceļojot ar automašīnu, apskatītu un mums, savām atvasēm, parādītu tuvākas un tālākas zemes.
Kopš sevi atceros, mamma un tētis allaž prata izbrīvēt laiku, lai vasarā, ceļojot ar automašīnu, apskatītu un mums, savām atvasēm, parādītu tuvākas un tālākas zemes. Taču, kā jau tas notiek, bērni pieauga un pirms pāris gadiem vecākiem uzstājīgi paziņoja, ka turpmāk atvaļinājumu plānos paši. Ko tur liegties – es savā brīvā laika pavadīšanā netiku tālāk par Vidzemes jūrmalas akmeņaino krastu, savukārt mamma un tētis, nu jau kopā ar ģimenes draugiem, turpināja ceļot ārpus mūsu valsts robežām. Pirms katra brauciena viņi man pārjautāja, vai tiešām nevēlos doties līdzi, taču ietiepīgi atbildēju noliedzoši. Tomēr šogad piekritu aicinājumam iepazīt Horvātiju.
Sintija Čepanone
Sākumā gan mani māc bažas, vai iederēšos viņu ekipāžā, taču atkāpties nedrīkst. Ceļojuma maršrutu mamma, izpētot tūrisma firmu piedāvājumu, izplānojusi jau krietni iepriekš, un mēs pošamies ceļam. Kad pievārēta Lietuva un Polija, saprotu, ka labāku kompāniju vēlēties nevar – tētis prasmīgi vago lielceļu labirintus, mamma kā grāmatu lasa karti, Juris (tēta draugs) galvā nekļūdīgi “piemet” skaitļus, izkalkulējot, cik naudas jāpārvērš vietējā valūtā, lai pietiktu benzīnam, pusdienām, naktsmītnei, kā arī paredzētiem un neparedzētiem gadījumiem, bet Dace (viņa sieva) un es nododamies sapņošanai un apkārtnes baudīšanai.
Ceļā – divas dienas “ar astīti”
Braucienā dodamies sestdienas, 29. jūlija, agrā rītā, lai nakti varētu pavadīt kempingā Krakovā. Nākamajā dienā līdz ar pirmajiem saules stariem dodamies tālāk. Slovākija un daļa Ungārijas tiek pievārēta gandrīz vienā elpas vilcienā – lietus mākoņos tītos Tatrus nomaina krāšņie saulespuķu līdzenumi –, un vakariņas ieturam kempingā, baudot Balatona ezera viļņošanos. Mamma pirms miega uzmundrina – rīt jau būsim Horvātijā.
31. jūlija pirmspusdienā šķērsojam Ungārijas – Horvātijas robežu. Pasē tiek iespiests zīmogs, kas apliecina robežas šķērsošanas faktu, un te nu mēs esam. Sākumā šķiet – pavisam parasta zeme, ne īpašu kalnu, ne izcilu dabasskatu, bet pakrūtē tā savādi kņud. Mamma stāsta par Adrijas jūru, neskaitāmām salām tajā un Velebita kalniem, bet es lauzu galvu – diez kur biju, kad skolā ģeogrāfijas stundā par tādiem mācīja…
Pilsēta skaista, bet neuzrunā
Horvātijas galvaspilsētā Zagrebā iebraucam pēcpusdienā, maksas stāvvietā novietojam automašīnu un dodamies iepazīt valsts politisko, ekonomisko un kultūras dzīves centru.
Skatam paveras vareni nami, iespaidīgi pieminekļi un muzeji, greznas baznīcas, taču diemžēl mūsu ierašanās laiks sakritis ar vērienīgiem rekonstrukcijas darbiem. Vecpilsētas ielas izskatās kā uzartas, bet ievērojamākās celtnes ieskauj sastatnes. Jūtos mazliet vīlusies – galvaspilsēta nenoliedzami ir skaista, taču neuzrunā.
Tuvojas vakars. Mamma ieplānojusi nakti pārlaist jau Adrijas jūras krastā, tādēļ dodamies Rijekas virzienā.
Esmu iemīlējusies!
Šķiet, tieši šajā ceļa posmā pamazām iemīlos Horvātijā. Nostāk no galvaspilsētas burzmas acīm paveras prātam neaptveramas ainas – mežiem klātie kalni mijas ar kailām klintīm –, un es cenšos atrast īsto vārdu, lai atainotu skatu, kas paveras aiz mašīnas loga, taču veltīgi. Mežonīgās, saltās, skarbās un vienlaikus tik traģiski vientuļās kalnu virsotnes iedveš bijību un uzjundī dīvainas izjūtas. Jūsmojam par fantastiskajiem skatiem un apspriežam, kas varenāks – daba vai cilvēks. Proti, daba radīja klintis, bet cilvēks izdomāja, kā tās pāršķelt, un izbūvēja ceļu līkločus. Lai nebūtu garlaicīgi, iespaidīgākajiem kalniem “izurbās” cauri, radot tuneļus… Horvātijā to ir daudz. Īsākais, kuram braucam cauri, ir vien pārsimts metru garš, bet garākais stiepjas gandrīz sešus kilometrus. Lai gan tuneļi izgaismoti, no tiem izbraucot, apžilbst acis. Gan no saules, gan aizraujošajiem skatiem, kas mulsina atkal un atkal.
Pirmdienas pievakarē iebraucam vienā no lielākajām ostas pilsētām Horvātijā – Rijekā. Smaržo pēc jūras. Šķiet, dzīvība pilsētā kūsā visu diennakti. Lai gan jau krēslo, cilvēki nesteidzīgi bauda Rijekas šauro ieliņu piemīlīgumu, bet mēs, to izjutuši, dodamies meklēt naktsmājas.
Pelde virs ūdens
Ceļš pamīšus ved augšup kalnā un lejup no tā. Teltis uzslejam kempingā kalnu ielokā pašā Adrijas jūras krastā un tumsā pirmo reizi ienirstam pārsteidzoši siltajā ūdenī. Tiesa gan – esam piesardzīgi, jo jūras eži un medūzas tur neesot retums. Pēc tam – auksta duša, lai no ķermeņa noskalotu sāls kristāliņus, un dodamies vakariņās. Izvēlamies kādu āra kafejnīcu, kuras koka balstus apskalo viļņi. Skan liega mūzika, tālumā piekrastē iedegas uguntiņas, un dvēselē iestājas miers. Esmu iemīlējusies…
Vēl aizvien dzīvojam pēc Latvijas laika, tādēļ 1. augusta rīts tāpat kā pārējie mums sākas stundu agrāk. Aust saule, un nolemjam šajā paradīzes nostūrī uzkavēties. Peldēšanās Adrijas jūrā vairs nešķiet biedējoša, vēl jo vairāk tādēļ, ka ūdens ir tik dzidrs, ka, īpaši nepiepūloties, iespējams saskatīt katru akmentiņu jūras dibenā un zivju barus. Bet mēs ienirstam sāļajā jūrā un kā bērni priecājamies par iespēju ērti pagulēt nevis ūdenī, bet virs tā.
Ap pusdienas laiku jau esam sasēduši mašīnā. Ceļš kļūst aizvien gleznaināks – vienā pusē kalnu grēdas, otrā – tirkīzzila jūra. Velti tajā censties saskatīt mums tik ierasto horizontu – ūdens mijas ar kalnainu salu grēdām. Braucot augšā pa serpentīnā savīto ceļu, kļūst redzams, ka jūrā aiz vienas kalnu grēdas seko nākamā un atkal nākamā…
Gadās arī tā…
2. augustā gaiss sasilis līdz kādiem 30 grādiem. Pievārējuši šauros kalnainos ceļus, iekļūstam Pulas sastrēgumos. Kamēr mēs, pasažieri, nesteidzīgi jūsmojam par palmām un iespaidīgo amfiteātri, tētis bažīgi sāk lūkoties mašīnas rādītājā, kas signalizē par strauju temperatūras kāpumu. Pēc pāris minūtēm jau esam nokļuvuši autostāvvietā tieši amfiteātra pakājē, kad atskan blīkšķis. No mašīnas pārsega paceļas dūmu mākonis, bet uz asfalta izlīst viss radiatora saturs. Atbraucām. Pat mums, vērotājām un dabas baudītājām, kļūst skaidra situācijas nopietnība. Stāvvietas darbinieki paskaidro, ka netālu atrodas autoserviss. Mamma ar tēti dodas meklēt glābiņu, savukārt es, Juris un Dace, sapratuši, ka līdzēt nespēsim, kafejnīcā iemalkojam kafiju un dodamies iepazīt Pulu.
Savulaik pilsēta bijusi romiešu kolonija, tādēļ tajā ir daudz Senās Romas laikmeta pieminekļu un celtņu, tostarp viens no sešiem lielākajiem romiešu amfiteātriem pasaulē. Agrāk eliptiskajā arēnā bijis 23 000 sēdvietu, pašlaik – 5000, turklāt vēl aizvien tur tiek rīkoti vērienīgi pasākumi.
Dienas un nedienas Pulā
Krustu šķērsu izstaigājuši visas iespējamās apskates cienīgās vietas Pulas centrā, iegaumējot, kas vēlāk jāparāda vecākiem, atgriežamies stāvlaukumā, kur mūs sagaida mamma – netālais autoserviss izrādījies pāris kilometru gājienā, turklāt tā īpašnieks devies atvaļinājumā. Viņš ieteicis savu kolēģi, kura serviss atrodas vēl pāris kilometru uz priekšu, un viņš, runīgs itālietis, apņēmies sagādāt nepieciešamās detaļas un mašīnu saremontēt līdz nākamās dienas pievakarei. Spēkrats aizvests uz servisu, bet mums atstāts vien daudz brīva laika un fotoaparāts. Pārējā iedzīve palikusi mašīnā.
Sagaidām tēti un atkal dodamies ekskursijā pa Pulu. Visas vietas šķiet jau pazīstamas, tāpēc mammai un tētim ar prieku izrādām mums zināmos apskates objektus. Visi esam pacilātā noskaņojumā, līdz brīdim, kad jāsāk domāt par nakšņošanu. Nopērkam pilsētas karti – prognozes ir gaužām bēdīgas. Tuvākais kempings ir vairāk nekā desmit kilometru attālumā, bet nakšņot viesnīcā neatļauj pārliecība un saprāts, jo pašā tūrisma sezonas plaukumā cenas šķiet pārlieku augstas. Mamma gan gatava maksāt, bet tētis stoiskā mierā paziņo, ka labāk gulēs parkā. Man šī ideja liekas pat ļoti pieņemama, un ar vienu acs kaktiņu vērīgi nopētu tuvējos palmu pudurus. Apsveram iespēju noīrēt taksi, taču šoferis piekrīt vest tikai četrus cilvēkus, un mēs ar devīzi “Visi vai neviens!” ceļu uz servisu mērojam kājām. No mašīnas plānots paņemt vismaz guļammaisus un doties uz kartē norādīto kempingu.
Saule karsē aizvien vairāk, ekskursijai pa pilsētu paredzētās kurpītes šķiet iegrauzušās ādā, taču esam neatlaidīgi.
Kad nokļūstam servisā, izrādās, ka meistars aizbraucis pakaļ rezerves daļām, mašīnas atslēgas ir pie viņa, tādēļ savas mantas varēsim dabūt pēc pulksten deviņiem vakarā. Mums jau nav kur steigties! Aizejam uz veikalu, nopērkam maltītei nepieciešamo un dodamies uz netālo skolas parku vakariņot. Starp citu, tas arī nakšņošanai būtu visnotaļ piemērots…
Izdzīvošanas skola
Smejoties un daloties iespaidos par nesen piedzīvoto, esam sagaidījuši vakaru. Beidzot tiekam pie savas iedzīves, un mēs, trauslais dzimums, grābjam visu, ko var sagrābt, taču vīrieši nokomandē, ka jāņem tikai izdzīvošanai nepieciešamās lietas, turklāt tik, lai pašas varētu panest. Jautājumu nav, pavisam drīz, apkrāvušies ar teltīm un guļammaisiem, mērojam ceļu uz kempingu.
Jau satumsis, bet mēs cits aiz cita pa ceļa maliņu apņēmīgi speram soļus pretī naktsmītnei. Braucamā daļa ir tieši tik plata, lai tajā savietotos divas automašīnas, turklāt mums tik ierastās ceļmalas vietā paceļas vidēji augstas klinšainas nogāzes. Par gājējiem nav padomāts, tādēļ, ieraugot mašīnas gaismas, visi zibenīgi pieplokam pie stāvās sienas.
Lai gan pamanām kāda ciemata uguņus, par kartes precizitāti pārliecības nav. Nav arī skaidrs, vai nokļūsim kempingā, taču Juris liek lietā savulaik orientēšanās sacensībās apgūtās iemaņas un pa mazām ieliņām aizved mūs tieši līdz naktsmītnei.
Kempinga teritoriju ieskauj augsts žogs, un esam nesaprašanā, kā tikt iekšā – ejam, ejam, bet ieeju atrast nevaram. Novērtējis mūsu fizisko sagatavotību, tētis ierosina rāpties pāri sētai, un, kamēr mamma kārto dokumentu formalitātes, uzslejam teltis pāris metru no jūras, cits citam novēlam labu nakti un, neaizmirstamu iespaidu pārņemti, iekrītam ciešā miegā.
Naktī uztrūkstos no dīvainām skaņām – sācies negaiss. Tētis ar Juri joņo ap teltīm, pamatīgāk tās nostiprinot, lai lietus šaltis par jūru nepārvērstu arī mūsu guļvietu. Man arī nav miera – jāiet palīgā, un pavisam drīz jau atkal visi esam ielīduši guļammaisos.
No rīta nekas neliecina par spēcīgajām vēja brāzmām, un nesteidzīgi sākam izbaudīt iepriekš neparedzētu brīvu dienu pašā Adrijas jūras krastā.
Pievakarē atgūstam mašīnu, un, iestājoties tumsai, nolemjam vēlreiz apmeklēt Pulu, lai iepazītu tās skaistumu un dzīvi naktī, bet
3. augusta pašā rīta agrumā jau atkal esam ceļā.
Zaļo ezeru un ūdenskritumu valstība
Romantiskās Adrijas jūras piekrasti nomaina asas kraujas un kalni, uz kuriem vienīgā dzīvība ir reti kaktusi un sakaltušas zāles puduri, bet pamestās mājās liecina, ka agrāk tur bijuši ciemi. Kļūst mazliet baisi, jo dramatiskā ainava mūs gandrīz nohipnotizē.
Mērojam vairākus simtus kilometru, līdz nokļūstam Dalmācijas novadā. Pāris stundu pavadām Zadarā, pilsētā, kas pārsteidz ar savu baltumu, pārlaižam nakti kempingā un 4. augusta rītā jau esam gatavi iekarot Krkas Nacionālo parku. Par 170 kunām (vidēji 17 latu) katrs iegādājamies biļetes un dodamies ūdenskritumu šņākoņas virzienā.
Staigājot pa gājēju takām, caur kokiem skatam paveras desmitiem lielāku un mazāku ūdenskritumu. Savukārt dabasskati, kas paveras, kuģojot pa Krkes upi, vēl vairāk liek iemīlēties Horvātijā. Jāpiebilst, ka parkā ir divi īpaši iespaidīgi ūdenskritumi – 25 metrus augstais Roškislaps un Skradinskibuks, kas gāžas lejup no 45 metru augstuma, pārvarot 17 pakāpes 800 metru garumā.
Klīstot pa gājēju taku labirintiem, ieraugām peldvietu, kurā ūdeni samutuļo iespaidīga ūdenskritumu kaskāde, un atlikušo dienas daļu pavadām tur.
Bet pievakarē jau esam Šibenikā, kas iedveš pietāti gan baltuma, gan vareno būvju dēļ. Kāpjot viduslaikos celtajā Svētās Annas cietoksnī, šķiet, ka esam nonākuši citā pasaulē. Uz skatu torni, kas izveidots pašā tā augšā, ved īsas, šauras ieliņas, kurās cits pēc cita izkārtojušies pakāpieni, bet līdzās nesteidzīgi rit vietējo cilvēku dzīve. Kāda šaura eja aizved uz dievnamu, kāda cita – uz kapsētu, bet vēl kāda – uz dzīvokļiem. Veroties lejup, šķiet, ka visa pilsēta pazemīgi guļ pie kājām, un baltām plāksnēm izklātās ielas zaigo saulrietā…
Taču sestdienas rīts vairs pavisam neatgādina to Horvātiju, kādu bijām iepazinuši ekskursijas sākumā. Līst, bet mums paredzēts apmeklēt Plitvices ezeru Nacionālo parku. Par 500 kunām (apmēram piecdesmit latiem) iegādājamies piecas biļetes un ar ekoloģisko elektrobusu tiekam aizvizināti ekskursijas sākuma vietā.
Plitvices Nacionālajā parkā desmit kilometru garumā dažādos līmeņos izveidojušies 16 atšķirīga lieluma kristāldzidri ezeri, kurus saista aptuveni simts strautiņu, kaskāžu un ūdenskritumu. Jau pēc pirmajiem pārsimts metriem aizmirstam par drēgno laiku un, sekojot norādēm, ļaujamies dabas baudīšanai, bet 5. augusta pēcpusdienā stūri griežam uz māju pusi.
Horvātija ir jāredz
Mājupceļš allaž šķiet īsākā laika posmā pieveicams, turklāt izvēlējāmies perfekti izbūvētās maksas autostrādes, kas, lai gan paslēpjot Horvātijas dabas skaistumu, ievērojami paātrina ceļošanu. Pirmo nakti ceļā uz Latviju pavadām Ungārijā, otro – Polijā, bet trešajā jau esam mājās. Vidēji rēķinot, brauciens katram ceļotājam izmaksāja 240 latu.
Lai gan kopš atgriešanās apritējis mēnesis, vēl aizvien acu priekšā redzu Velebita kalnu grēdas, maigo Adrijas jūras piekrasti, noslēpumainās pilsētas un nepiejaucēto ūdenskritumu pasauli. Albumā kārtojot fotogrāfijas, cenšos atdzīvināt tābrīža emocijas, taču skarbie kalni bildēs šķiet niecīgi, bet ūdenskritumi – mēmi.
Laikam jau neiespējami vārdos izklāstīt izjūtas, kas izbaudītas Horvātijā. Taču vēlreiz pārliecinos – labāk kaut ar vienu acs kaktiņu tur pabūt, nekā simtiem reižu dzirdēt par zemi, kas radīta no Dievu asarām, zvaigznēm un jūras elpas…
***
Par Horvātiju
1990. gadā Horvātijā notika pirmās brīvās vēlēšanas kopš Otrā pasaules kara. Jaunievēlētais parlaments pieņēma jauno konstitūciju un pasludināja par Horvātijas izstāšanos no Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas. Taču drīz pēc tam izcēlās asiņains karš. Līdz 1995. gadam strīdīgās teritorijas pārvaldīja Apvienoto Nāciju Organizācija, un pēdējo novadu – Austrumslavoniju – Horvātijas administrācija atguva tikai 1998. gada janvārī.
Konflikta atrisināšana no jauna radīja valsti, kas savu autonomiju bija zaudējusi tālā pagātnē – 1102. gadā, kad horvātu augstmaņi nodeva kroni karalim Kolomanam. Viņa valdīšanas laikā Horvātija tika iekļauta Ungārijas sastāvā un šo statusu saglabāja vairāk nekā 800 gadu. Pirmā pasaules kara beigās Horvātija pasludināja neatkarību, bet lielvaru spiediena dēļ piekrita iekļauties Dienvidslāvijas karalistē, un uz Hābsburgu impērijas drupām pacēlās jaunā Dienvidslāvija – serbu, horvātu un slovēņu valsts.
Pēc vairāk nekā gadsimta ilgiem mēģinājumiem sapludināt horvātu un serbu valodu 1991. gadā par oficiālo Horvātijā kļuva horvātu valoda, kuras tiesības tagad nostiprinātas konstitūcijā. Tad arī Zagreba ieguva valsts galvaspilsētas statusu.
Horvātijas teritorija ir 56 542 kvadrātkilometri. Kopš bijušās Dienvidslāvijas sabrukuma un Horvātijas neatkarības pasludināšanas valsts robežojas ar Slovēniju, Ungāriju, Serbijas un Melnkalnes Savienību, Bosniju un Hercogovinu un Adrijas jūru.
Deviņdesmito gadu traģisko notikumu dēļ daudzi serbi pameta Horvātiju, bet vietējie iedzīvotāji dzimtos ciemus un apmetās lielajās pilsētās. Pašlaik valstī dzīvo aptuveni 4 535 000 cilvēku. Gandrīz 90 procentu no viņiem ir kristieši (77 procenti katoļu un 11 procenti pareizticīgo). Ir arī neliela musulmaņu minoritāte, ko lielākoties veido bosnieši, un protestanti – galvenokārt ungāri.
