Demokrātiju itin pamatoti pieņemts saistīt ar labskanīgo un daudzsološo jēdzienu «brīvība», kas asociējas ar neierobežotiem domu un rīcības plašumiem.
Demokrātiju itin pamatoti pieņemts saistīt ar labskanīgo un daudzsološo jēdzienu “brīvība”, kas asociējas ar neierobežotiem domu un rīcības plašumiem. Tomēr jau iepriekš bieži pieredzēts, ka pēc nevardarbīgās izlaušanās no “dzelzs priekškara” žņaugiem sabiedrība kritusi otrā galējībā un saslimusi ar tā dēvēto “pārprasto demokrātiju”. To gan precīzāk būtu saukt par patvaļas epidēmiju visdažādākajās izpausmēs, sākot ar vulgāru leksiku vadošajos plašsaziņas līdzekļos un beidzot ar atklāti uz ielas stūra pīpējošiem un par savām tiesībām vāri šļupstošiem un bravūrīgi muti brūķējošiem pirmziemniekiem.
Apetīte gan aug ēdot, un aizvien kārāk un lielākiem kumosiem demokrātiju “notiesāt” vēlas valsts politekonomiskā elite. Lai gan pašlaik vēl jautājums par politisko partiju reklāmas izdevumu ierobežojumiem, to pilnīgu atcelšanu vai izrādīšanās kampaņu pilnīgu aizliegšanu nav aktualitātes degpunktā, savus nodomus saistībā ar to sabiedrībai atklāt paguvis atkārtoti amatā nokļuvušais premjerministrs Aigars Kalvītis, rosinot reizi par visām atcelt partiju pirmsvēlēšanu reklāmu tēriņu “griestus” un ļaut visu līmeņu politapvienībām brīvi mētāties ar tūkstošiem, lai veidotu savu tēlu, cik vien tīk.
Šādu priekšlikumu akceptējot, Latvija piedzīvotu gauži neglītu tendenci, proti, transformāciju likumīgā oligarhijā. Citiem vārdiem, vienā mirklī tiktu legalizētas visas jau līdz šim, izmantojot likumdošanas nepilnības, veiktās un no ētiskā viedokļa vairāk nekā apšaubāmās darbības, tādējādi nākamajā kampaņā valsti ar vēl lielāku sparu pārpludinātu plakāti ar burbuļūdeņu kārbām un lieljaudas kravas auto, savukārt televīzijā reklāmām paredzēto ētera laiku teju monopolizētu ne vairs mobilo sakaru piedāvājumu, higiēnisko pakešu un autiņbiksīšu rullīši, bet gan pārsālīti politiķu solījumi – gluži kā komunismā – par gaišu un treknu rītdienu.
Polittehnologi automātiski būtu atbrīvoti no pēkšņas vajadzības dibināt “sabiedriskās organizācijas” un “popularizēt vārda brīvību”, pie viena ofšorā braucējs un bikšu gludināšanas speciālpadomnieks ekspremjers Andris Šķēle, kas atšķirībā no tagadējā partijas biedra un politiskā staiguļa Kārļa Leiškalna par nabadzību nekad nav sūdzējies, tomēr varētu ietaupīt kaut daļu kārtējā ziedojamā trešdaļmiljona un uz “sabiedrisko” pakalpiņu apiešanas rēķina par ieekonomētajiem tūkstošiem iegādāties papildu raidlaika minūtes un reklāmas laukumu kvadrātmetrus. Tikpat pēkšņi, kā sākušies, izbeigtos visi spriedelējumi par nepieciešamību spriest par bargākām represijām pret pēdējās kauna paliekas zaudējušajiem politikāņiem un viņu iztapoņām, kam administratīvais sods pārsimt latu apmērā ir kaķa šķaudiena vērtē. Lai nu kam, bet visiem šķēlēm, šleseriem, lembergiem un pārējiem politdonoriem, kas zina, sāktos īsti zelta laiki.
Var jautāt – ko gan darīt ar nekaunīgajiem tērētājiem, kas nesodīti atzīstas likuma pārkāpumos un ieņem vietu kārtējam ministra amata termiņam? Naudassodi tomēr šajā ziņā ir partiju mērogiem smieklīgi, arī reklāmistu fantāzija likumu apiešanā nav vakarējā. Pašlaik atliek tikai radikāla iespēja – pārkāpēju kā politisko partiju likvidēt. Jā, gan jau tie paši personāži pamanīsies apvienoties zem cita nosaukuma, tomēr fizionomijas būs pazīstamas un sabiedrības asociācijas – ne tās labākās.
Pie Kalvīša ierosinājuma varētu atgriezties tālākā nākotnē, kad sabiedrība būs pārslimojusi kārtējo attīstības posmu. Iespējams, pašlaik vissmagāk sasirgusi nevis sabiedrība kopumā, bet saujiņa varu uzurpējušu un bieži vien šaubīgu interešu vadītu personāliju. Turklāt diagnoze manāma aiz katra izteiktā vārda, un tā skan gana baisi, proti – vēl lielāka varaskāre.
