Divdesmit gados Mātera ielā tapuši divi dievnami. To būvdarbus vadīja Baškīrijā dzimis un audzis latviešu vīrs Bruno Gerons.
Divdesmit gados Mātera ielā tapuši divi dievnami. To būvdarbus vadīja Baškīrijā dzimis un audzis latviešu vīrs Bruno Gerons. Kopā ar ģimeni 1964. gadā viņš atgriezās tēvzemē un apmetās uz dzīvi Jelgavā, kur drīz tika ievēlēts par baptistu draudzes saimnieku.
Par savu vectēvu ventspilnieku Kārli Šteinbergu Bruno Gerons runā ar dziļu cieņu. Viņam bijusi liela dūša. Par to liecina tas, ka 1879. gadā Šteinbergi ar kroņa desmit tūkstošu rubļu aizņēmumu kopā ar sešdesmit citām latviešu ģimenēm devās uz Baškīriju. Tur par pieciem tūkstošiem rubļu ieceļotājiem dots tik daudz zemes, cik saimnieks tai dienā, kamēr saule debesīs, var apiet apkārt. Kārlim Šteinbergam tā tikuši gan vien kādi četrdesmit hektāri. Taču uz tiem pietika vietas arī Skimkas latviešu baptistu baznīcai.
Atkal jāatstāj dzimtene
Ieceļotāji dzīvojuši bagāti. Tur bijusi zelta zeme – tik auglīga, ka nevajag mēslot. “Visiem gāja labi līdz laikam, kad latvieši Ļeņinu sargāja. Pēc tam mani onkuļi kļuva par cietumniekiem,” par staļiniskajām trīsdesmito gadu represijām stāsta Bruno Gerons. No soda nometnes neatgriezās arī viņa tēvs. Bruno vēl pavisam jaunos gados tika iesaukts karā. Kā šoferis braucis pa frontes ceļiem Vācijā. Kara beigās krievi uz pirmajām līnijām sūtīja pieredzējušākus vīrus, tādēļ Bruno laimīgi atgriezās.
Pirmais mēģinājums pārcelties uz Latviju Geronu ģimenei bija drīz pēc Bruno un Tamāras kāzām – 1956. gadā. Toreiz viņi nopirka Tukumā māju, taču iestāties kolhozā nevēlējās un pienācīgu darbu dabūt nevarēja. Pēc pusgada pāris atgriezās Ufā, kur bija gan darbs, gan arī iemantota cieņa. Baškīrijā piedzima arī viņu meitas Lilija un Elvīra.
Tomēr 1964. gadā nu jau četru cilvēku ģimene mēģināja vēlreiz tikt uz tēvzemi. Māja, ko varētu nopirkt un kur pierakstīties, tika atrasta Rīgas ielā Jelgavā. Tur viņi dzīvo vēl šobaltdien. Runājot par repatriācijas motīviem, lielā mērā tie bija ticības spaidi. Latvijā padomju vara garīgajās lietās bija kaut nedaudz iecietīgāka. No otras puses, Jelgavā 1882. gadā būvētais baptistu dievnams izskatījās daudz sliktāk nekā baptistu baznīca Ufā. No vēstures zināms, ka pirmais jaundibinātās Jelgavas baptistu draudzes būvētais dievnams, kas atradās Kannulējēju (Mātera) ielā 54, bija būvēts kā koka pagaidu būve. Draudze kļuva spēcīgāka, un īsto dievnamu tika nolemts celt tuvāk pilsētas centram. Tomēr Pirmais pasaules karš šos nodomus izjauca. Līdzīga situācija izveidojās trīsdesmito gadu beigās. Toreiz baznīcas cēlājus izklīdināja Otrais pasaules karš. Pēc padomju armijas ienākšanas 1944. gada rudenī dievnamā, kas bija cietis no bumbu sprādzieniem, iekārtoja karavīru kinozāli. Pateicoties mācītāja Eduarda Buholca drosmei, tika dota pavēle karavīriem izvākties no baznīcas.
Bruno Geronam mājās ir glezna – dāvana no ticības brāļiem par 1971. gadā ierīkoto centrālo apkuri. Tā bija izveidota pēc kara gados Vācijā redzēta parauga. Vecā baznīca tika lāpīta un kopta, kā vien var. Tomēr sevišķi pēc Otrā pasaules kara postījumiem, kad pa šķembu caururbto jumtu telpā bija tecējis ūdens, kļuva pilnīgi skaidrs, ka draudzei vajadzīgs jauns dievnams. Taču atļauju būvēt to padomju laikos dabūt nevarēja. Sākumā runa bija tikai par piebūvi. No varas pozīcijas viltīgi tika izdomāts vecajai nolietotajai pagaidu baznīcai piešķirt arhitektūras pieminekļa statusu. Tātad ēkas izskatu mainīt nedrīkstēja, to varēja vienīgi atjaunot. Mācītājs Artūrs Šķuburs sienā esot ievilcis piecdesmit svītriņu – tik reižu vajadzējis iet uz pilsētas izpildu komiteju, lai kārtotu būvniecības lietas. Vienā tādā darīšanu kārtošanas reizē Bruno Gerons paņēmis līdzi Maskavā iznākošo avīzi “Izvestija”, kurā bija stāstīts par nēģeru diskrimināciju Amerikā. “Vai tad tā nav diskriminācija, ka mūsu sievām divdesmit grādu salā jāiet uz tualeti ārā?” uzstājis draudzes saimnieks. Pēc šā gadījuma Tamāra teikusi, ka nu jākaltē sausiņi, tādi izlēcēji priekšniekiem nepatīk. Tomēr galu galā kapitālās rekonstrukcijas atļauja dota.
Bruno Gerons atceras, ka kopā ar talciniekiem veco baznīcu nojaukuši astoņās stundās. Jaunā būvēta par deviņiem centimetriem platāka (lai draudzes locekļi varētu ērtāk apsēsties solos, kas tika saglabāti no vecās baznīcas) un no Kalnciema ķieģeļiem. Taču izpildu komitejā radās pretenzija. Koka ēkas vietā mūra ēka? Tas nebija pieļaujams, tādēļ ķieģeļus vajadzēja apšūt ar koku, kā, protams, neviens nebūvē. Lieki izdevumi, darbs, tomēr viss tika izdarīts, kā prasa. Taču laiki strauji mainījās. 1988. gadā baznīcas rekonstrukciju pieņēma jaunā arhitekta Kaspara Riekstiņa vadībā. Iebildumu nebija. No Tamāras sagatavotā svētku cienasta – ceptas zoss, kas garnēta ar āboliem, – komisijas locekļi atteikušies. “Ne šajā laikā un ne šajā vietā,” toreiz teikusi kāda jauna būvinženiere.
Drīz pēc vecās baznīcas atjaunošanas pie Geroniem mājās atnācis mācītājs Jānis Eisāns. Viņš pierunājis Bruno uzņemties vēl vienas būves vadīšanu. Tā tapa Bībeles skolas un krievu baptistu draudzes ēka. Jaunā vara, kas nāca līdz ar valsts atjaunošanu, pret baznīcas celtniecību neiebilda. Jelgavas baptistu draudzei nāca sponsoru palīdzība no ticības brāļiem Amerikā, Zviedrijā, un būvniecībai bija cits temps un vēriens. Šogad dievnama celtniecību plāno sākt arī Ozolnieku baptistu draudze, ko vada mācītājs Andris Briggs. Bruno Gerons par būvdarbu vadītāju iet vairs neņemas. Lāgā neklausa karā apsaldētā kāja. “Man tūlīt būs astoņdesmit, nevis septiņdesmit,” ar smaidu piebilst vecais vīrs. Tomēr viņš dzīvo šai lietai līdzi un uzskata, ka enerģiskā mācītāja vadībā draudze iecerēto paveiks.
***
Viedokļi par Bruno Geronu
Pēteris Eisāns, mācītājs:
Ar Bruno Geronu iepazinos astoņdesmito gadu vidū, kad dzīvoju Liepājā un kopā citiem savas draudzes pusaudšiem braucu uz Jelgavu dievnama būvēšanas talkām. Bruno strādāja ar lielu pašaizliedzību un to prasīja arī no citiem.
Edgars Šķerbergs, draudzes kora vadītājs:
Lai dabūtu būvniecības atļauju, bija jāstāv garās rindās. Ar mums, baptistiem, ko padomju laikā uzskatīja par sektantiem, neviens lāgā negribēja runāt. Taču notika Dieva brīnums – mēs baznīcu uzbūvējam.
Viesturs Gerhards, znots:
Izdarīgs, ar ārkārtīgi lielām darba spējām, saskarsmē ar citiem komunikabls un godīgs. Kopā ar kundzi labprāt mājās uzņēma viesus. Viņam ļoti patīk celtniecība. Latvijā uzbūvējis ne tikai divas baznīcas, bet arī abām meitām mājas. Priekšzīmīgs ģimenes tēvs.
