Jau vairākas vasaras atvaļinājuma mēnešus biju pavadījis Kuldīgas apkārtnes cirsmās. Savā disertācijā man vajadzēja pierādīt, ka tautsaimnieciski izdevīgi ir kokus nevis vienkārši nozāģēt, bet gan izrakt ar visām saknēm, gluži kā burkānus, pēc tam tos ar kokvedēju nogādāt līdz krautuvei. No stumbriem tur atdalītu celmus – tos izmantotu ķīmiskajai pārstrādei, baļķus izlaistu caur gateri, skujas un sīkos zariņus samaltu miltos, un viss būtu OK! – koka pilnas biomasas izmantošana.
Vietējie mežavīri, ar dažiem šņabja pusstopiem pielabināti, šajos darbos iesaistījās ar patiesu interesi, un tā nu man bija sakrājušās skaitļu kaudzes, ko klusajā ziemas laikā es un skaitļojamā mašīna apstrādājām un ietērpām skaistās un ietekmīgās formulās.
Pēdīgi bija sacerēts arī paskaidrojošais teksts, ko gudri sauca par disertācijas autoreferātu, un to vajadzēja izsūtīt uz tuvāko un tālāko kaimiņu augstskolām, lai turienes zinātņu vīri redzētu, kādi malači ir latvieši, un gubām vien sūtītu cildinošas atsauksmes uz Jelgavu.
Taču autoreferāts, ko vajadzēja sacerēt krievu mēlē, bija visai vārīga lieta: tajā ne tikai atsevišķiem vārdiem, bet pat teikumiem vajadzēja virknēties superloģiskā secībā, un es apzinājos, ka mana pedagoga pieredze šādam darbam ir pārāk maza. Ko darīt?
Tā kā akadēmijā biju samērā jauns ienācējs, padomu meklēju pie kolēģiem, kuriem šis Golgātas ceļš jau bija aiz muguras. Izrādījās, ka palīdzīgu roku šādās reizēs labprāt sniedz zinātniskās padomes sekretārs – vecs, ārkārtīgi pedantisks onkulītis, tikai viņu pirms šāda izšķiroša darba vajagot vest… makšķerēt.
Aprunājos ar biedru no kaimiņu katedras – auto īpašnieku, kuram arī disertācijas aizstāvēšana nebija aiz kalniem. Saņēmu viņa piekrišanu, un tā nu kādā jūlija nogales pēcpusdienā kolēģis kurbulēja moskviču, un mēs savu patronu aizvedām līdz Rendai, kur starp nopļautām pļavām rāmi plūst Abava un atrodams arī kāds siena šķūnītis nakts melluma pārlaišanai.
Tikko bijām sameklējuši piemērotu vietu apmetnei, mūsu aizbildnis, makšķerēšanas rīkus paņēmis, pazuda upmalas krūmos; mēs ar kolēģi svaigajā sienā sarīkojām guļvietas un tad, uz šķūnīša sliekšņa atsēdušies, ieturējām kārtīgu launagu. Pēc tam arī mēs devāmies pārbaudīt Abavas dzelmes un seklumus, lai, pasarg’ Dievs!, mūsu onkulītis neiedomātos, ka brauciens noticis tikai viņa dēļ.
Zivis, vasaras karstās un garās dienas nogurdinātas, ķērās pavisam negribīgi, pareizāk sakot, neķērās nemaz, jo par veiksmīgu lomu taču nevarēja uzskatīt sīkas un stulbas raudiņas, kuras draiskulības dēļ gatavas kaut pliku āķi aprīt.
Kad tā bijām kādu stundu eksperimentējuši, kolēģis atmeta ar roku. «Es labāk aizbraukšu uz Talsiem pie radiem,» viņš pavēstīja. «Bet tev jāpaliek un jāizklaidē vecais kungs.» Man, protams, citas izejas nebija, jo es šajā pasākumā biju persona numur viens, kura bez aizbildņa turpmākas svētības tālāk dzīvot vairs nevarēja. Kolēģis aizbrauca, es makšķerēšanu pārtraucu un, šķūnīša ēnā atlaidies, prātoju, kas notiks ar manu autoreferātu.
Saule norietēja, mani apsēda odu bari, un es jau domāju, vai nelikties slīpi, kad vakara krēslā pļavas tālumā parādījās dīvaina būtne. Ap pleciem tai plīvoja kaut kas cilvēka ķermenim nepiederošs, kājas virs ceļiem pustumsā spīdēja baltas, bet zemāk tās ietērpa kāds man līdz šim nepazīstams apģērbs. Šī būtne izrādījās mūsu cienījamais patrons.
«Es atvainojos par visai nepieklājīgu izskatu,» viņš, tuvāk pienācis, atzinās. «Nepaveicās, paslīdēja kāja, un iekritu upē, bet ar slapjām biksēm nekāda patīkamā makšķerēšana vairs neiznāk.»
«Nekas, nekas,» es atsaucos. «Neesam taču nekādā preses ballē.» Un tad es pārsteigumā salēcos: mūsu onkulītim kājās bija sieviešu zeķes!
«Jūs nebrīnieties,» it kā manu neizpratni nojauzdams, aizbildnis paskaidroja. «Sieviešu zeķes ir viena prātīga lieta: ja zem ceļiem apsien ar gumiju, tad tās nebrūk nost, un, cik no apakšas nodilst, tik es nogriežu un galu aizsienu ciet. Tā ar vienu zeķu pāri pietiek kādam pusgadam… Bet kožas gan šeit vareni!» viņš sajūsmināts atzina un izvilka no svārku ķešas plastmasas maisiņu, kurā mēnessgaismā spīguļoja kāds pusducis sprīža garuma zivteļu. Mēs vēl šo to pārspriedām par labām un sliktām makšķerēšanas vietām, tad devāmies pie miera. Miegs, svaigajā sienā iekritušiem, uznāca kā mākonis.
Otrā rītā, tikko gaismiņai svīstot, onkulītis atkal aizlavījās uz upmalu, bet es turpināju gulēt, līdz mani uzmodināja atbraukušā kolēģa autotaure. «Nu, kā tad gāja?» viņš labrīta vietā pajautāja. «Būs labi. Vecais kungs ir sajūsmā,» es atteicu un izklāstīju vakardienas piedzīvojumus.
Mēs sātīgi pabrokastojām un gana nosauļojāmies, līdz ieradās mūsu gaidītais. No mūsu piedāvātā cienasta viņš atteicās. «Es mājās uzcepšu paša samakšķerētās zivis,» viņš lepni paziņoja. Nu jā, atklāti sakot, bija jau arī gan ko uzcept, gan zupā izvārīt – kāds sapalēns, kāds asarītis, par raudām nemaz nerunājot.
Tā mēs vislabākajā saskaņā ripojām atpakaļ uz Jelgavu. Pēc dienām trim es saņēmu savu autoreferātu, glīti uz mašīnas pārrakstītu, atlika tikai to pavairot un izsūtīt vajadzīgajām personām.
«Bet bija gan varena makšķerēšana,» onkulītis, akadēmisko gaisotni ignorēdams, atcerējās. «Ja jūs vēl kādreiz brauksiet uz to pusi, tad neaizmirstiet arī mani…» «Protams, protams,» es atteicu, taču zināju, ka man otrs autoreferāts nebūs vajadzīgs. ◆
