Ar juridiskiem «trilleriem» pēdējos gados ik mīļu brīdi sastopamies ne vien literatūrā, bet arī dzīvē. Gana jestrie publiskotie atgadījumi bauda neviltotu sabiedrības interesi, lielākoties ne pozitīvā nozīmē.
Ar juridiskiem “trilleriem” pēdējos gados ik mīļu brīdi sastopamies ne vien literatūrā, bet arī dzīvē. Gana jestrie publiskotie atgadījumi bauda neviltotu sabiedrības interesi, lielākoties ne pozitīvā nozīmē. Te kāds politiķis iekuļas tiesiski morālā konfliktā un iedzīvojas roku dzelžos, te tiesībsargs ļaujas kārdinājumam un pasniedz roku pēc kukulīša n – to mēnešalgu apmērā vai ceļu policists “iegrābjas” vieglu žestu pastieptajā piecītī. Tie tomēr ir un paliek sīkumi salīdzinājumā ar neoficiālajiem datiem, ka tieslietu sistēmā gluži kā nemanāmas zemūdens straumes darbojas naudas “iegrūšanas” shēmas nolūkā panākt kādas lietas vēlamu iznākumu vienā vai otrā tiesu instancē.
Pirms vairākiem gadiem viens no savulaik valstī pazīstamākajiem un skandalozākajiem juristiem Ainārs Platacis uzdrošinājās atklāti runāt par advokatūras lomu naudas (kukuļu) došanā tiesībsargājošo iestāžu amatpersonām, lai klientu interesēs panāktu lietu virzību vēlamajā tiesiskajā gultnē. Radot zināmu rezonansi kā ģenerālprokuratūrā, tā zvērinātu aizstāvju uzraugos, toreiz Platacis atzina, ka izvēle neesot liela – vai nu pieņemt spēles noteikumus, vai arī kļūt par “sliktu advokātu”, kurš “neko nevar nokārtot”, izputēt un doties strādāt kādā valsts iestādē. Vārdu sakot, starp vilkiem dzīvojot, jāprot pareizi gaudot. Šo izteikumu dēļ pret advokātu toreiz tika ierosināta pat disciplinārlieta.
Aizvadītās nedēļas nogalē sabiedriskajā televīzijā demonstrētie slepus veiktie telefona sarunu ieraksti (kurš no valsts dižvīriem šoreiz jautās – kas ir materiāla pasūtītājs?) vēlreiz uzskatāmi parāda, ka itin regulāri minētā “neformālā procedūra” nav fantastu izdomājums vai citāti no pasaku grāmatām pieaugušajiem, bet gan skarbā dzīves īstenība.
Visvairāk līdz šim jau neskaitāmu gadu garumā pārsteigusi ģenerālprokuratūras un citu augsta līmeņa iestāžu attieksme pret iespējamo korupciju tiesu sistēmā. Kā ērtākā jau kopš ģenerālprokurora Skrastiņa laikiem izvēlēta strausa taktika un atruna – mums tiesu sistēmā korupcija nepastāv, jo nav neviena tiesnešu piekukuļošanas piemēra. Tajā pašā laikā, izvērtējot tā saucamos “dīvainos un nesaprotamos” spriedumus lietās par salīdzinoši smagiem nodarījumiem, atbildīgo iestāžu rīcība bijusi labākajā gadījumā mēreni pasīva. Daudziem izdevīgi uzskatīt, ka, rakstot spriedumu, tiesnešu vēlmi vadīties pēc likuma burta mazlietiņ nomākusi zināma deva filantropijas vai vismaz žēlsirdīgo māsu sindroma.
Šādā kontekstā Latvijas Zvērinātu advokātu padomes (ZAP) pārstāvju nemitīgās, šabloniskās atsauces uz Ētikas kodeksu izklausās smieklīgas, jo daļa tajā minēto terminu, kā “taisnīgums” un “godīgums”, ir ne vien gauži relatīvi, bet arī traucējoši aizstāvju un viņu klientu interesēm. Turklāt, vērtējot no cita skatupunkta, pēc būtības nav iespējams vienlaikus pārstāvēt likumu (ar ko būtu jāsaprot kodeksā minētais “godīgums”) un klienta intereses, kas krimināllietās allaž ir pretrunā. Piemēri nav tālu jāmeklē, pat rūdītu recidīvistu advokāti nereti nelaiž garām iespēju savus aizstāvamos publiski “mālēt” par godīgākajiem cilvēkiem valstī, lai arī pagātnē aiz restēm pavadīts ne viens vien gadiņš…
Jurisprudencē, tāpat kā sportā, paveikto pieņemts vērtēt pēc rezultāta. Nevienu neinteresē, kāds dopings vai puslegālas darbības ir panākuma pamatā un cik godīgs, taisnīgs un principiāls ir viens vai otrs advokāts, ja tiesās zaudēto lietu īpatsvars izrādīsies nomācošs. Bet ar augstskolā mācītu ētiskuma un godīguma augstākajiem kritērijiem atbilstošu darbību uzvarai tiesvedībā itin bieži var būt par maz. Tādējādi advokātu ētika ir pēdējais, uz ko atsaukties.
