1944. gada augusta kaujās Jelgavas apkārtnē vācieši izcīnīja sev atkāpšanās ceļu uz Kurzemes cietoksni.
Negaidītais padomju armijas trieciens no Šauļiem caur Jelgavu, kura rezultātā 1944. gada 30. jūlijā krievu armija Klapkalnciemā, Slokā un Ķemeros sasniedza Baltijas jūras piekrasti, un vācu pretuzbrukums vēl aizvien ir atmiņā vecajiem jelgavniekiem. Krievi Jelgavu ieņēma negaidīti1944. gada jūlijā padomju armijas uzbrukumu veica 51. armijas 417., 346., un 347. strēlnieku divīzijas un 3. gvardes mehanizētā korpusa 8. mehanizētā brigāde. Izveidojās tā saucamais Tukuma koridors, nošķirot vērmahta armiju grupējumu «Centrs», kas atradās Kurzemē. Tādējādi grupējumam «Ziemeļi», kas atradās Vidzemē un Igaunijā, tika nogriezts atkāpšanās ceļš. Novērtējot apstākļus, Hitlers kategoriski pieprasīja visīsākajā laikā caursist šo koridoru gar Rīgas jūrmalu. Cīņā tika raidīts tanku karaspēks ģenerāļa Heinca Guderiāna vadībā. Par operācijas, kuru nosauca «Doppelkopf» (latviski – «Dubultgalva»), gaitu personiski tika informēts pats Hitlers. Vācieši darīja visu iespējamo, lai nogrieztu krievu pārrāvuma smaili. Izlaušanās no Kurzemes11. augustā armiju grupas un 3. tanku armija saņēma pavēli 15. augustā ieņemt izejas rajonu un gatavoties uzbrukumam. Ziemeļu sektorā sevišķi tika nodrošināta tanku brigāde «Gross» un 3. artilērijas divizions no 19. latviešu artilērijas pulka. Spēcīgākā vienība bija 101. brigāde ar septiņdesmit «Panteras» tipa tankiem. 19. augusta pievakarē beidzot pulkveža fon Štrahnica tanku divīzijas vienības bija pienākušas un koncentrējušās Jaunpils rajonā. Štrahnica uzdevums bija uzbrukt trīs virzienos – uz Džūksti, Ķemeriem un Sloku. Uzbrukums bija jāatbalsta 52. policijas divīzijai. 20. augustā Štrahnica priekšvienības sasniedza Džūksti. Daļa spēku vakarā ieņēma Tukumu un turpināja virzīties uz Ķemeriem un Sloku, ko sasniedza tās pašas dienas vakarā. Tukuma ieņemšanā piedalījās arī vācu smagais kreiseris «Princis Eižens», kurš apšaudīja pretinieku piekrastē. Pēc zaudējuma nostiprinās JelgavāOperācijas rezultātā 417. un 346.strēlnieku padomju divīzijas tika aplenktas un sagrautas. Šo vienību pārpalikumi atkāpās Jelgavas un Dobeles virzienā. Aplenktie tika iedzīti Drabiņu, Kaigu un Tīreļa purvos. Vēlāk par nomaldījušos daļu glābšanu 346. divīzijas majoram Pāvilam Bublijam tika piešķirta Padomju Savienības varoņa «Zelta Zvaigzne». Savulaik raksta autoram 346. divīzijas komandieris Dmitrijs Stankevskis stāstīja, ka pēc šīs neveiksmes 51. armijas komandieris J.Kreizers viņu svītrojis no apbalvojamo sarakstiem. 1.Baltijas frontes virspavēlnieks maršals Ivans Bagramjans neveiksmes skaidroja kā frontes atvilkšanu uz Jelgavu. Padomju puse, reaģējot uz zaudējumiem pie Tukuma, Ķemeriem un Slokas, koncentrēja nozīmīgus spēkus pie Dobeles, Jelgavas un Šauļiem. Tomēr turpmākie vācu uzbrukumi Jelgavas virzienā tiem panākumus nedeva. Stratēģiski svarīgā «sprauga»Vācu armijas grupas «Centrs» pavēlniecība deva rīkojumu vēl ar vienu vai divām tanku divīzijām pastiprināt Štrahnica grupu un pēc vajadzības tai pievienot motorizēto divīziju «Grossdeutschland» («Lielvācija»). Vāciešiem ļoti svarīgi bija noturēt ieņemtās pozīcijas un saglabāt apmēram 30 kilometru plato savienojumu starp armijas grupu «Centrs» Kurzemē un grupu «Ziemeļi» Vidzemē un Igaunijā. Par pulkveža Štrahnica tanku grupas panākumiem vācu puse varēja būt gandarīta, augstākos virsniekus apbalvoja ar Bruņinieka krustiem. Tika izsists koridors, stratēģiski svarīga «sprauga», caur kuru pēc trim mēnešiem oktobrī ģenerālpulkvedis Šerners izveda visu armijas grupu «Ziemeļi» uz Kurzemi un izveidoja tā saukto Kurzemes cietoksni, kas palika neieņemts. Operācijas «Doppelkopf» neveiksmesHitlera mudināti, vērmahta ģenerāļi mēģināja atjaunot kontroli Šauļu – Jelgavas virzienā. Hitlers negribēja pat dzirdēt, ka varētu grupu «Ziemeļi» pārvietot uz Daugavas kreiso krastu. Viņš bažījās, ka tādā gadījumā no kara varētu izstāties Somija un vērmahts zaudētu bāzes Somu jūras līcī. Tika nomainīts arī grupas «Ziemeļi» virspavēlnieks. 17. augustā, gaismai austot, vācu karaspēks izdarīja divus spēcīgus triecienus Jelgavas virzienā. Tos veica 3. tanku divīzija, kas bija saņēmusi papildspēkus no mazāk apdraudētiem frontes iecirkņiem. Rietumos no Šauļiem tai izdevās iedzīt ķīli pretinieku pozīcijās un arī saņemt gūstekņus. Kritiskajā situācijā I.Bagramjans pārvietoja uz šo frontes sektoru 5. gvardes tanku armiju, un ar ievērojamiem zaudējumiem vācu uzbrukums tika apturēts. Panākumus, ko vācu spēki guva pie Žagares, mazināja arī 5. tanku armijas pretuzbrukums. Par spīti visiem vērmahta centieniem, uzbrukumi Žagares, Šauļu un Jelgavas virzienā nesniedza cerētos panākumus. Vāciešiem gandrīz izdevās ieņemt Šauļus, tomēr krievu pretuzbrukumi atspieda fronti, un tā stabilizējās 10 – 12 kilometru attālumā no pilsētas. 23. augustā vācieši, pārgrupējot spēkus, uzbruka Aucei. Šajās kaujās piedalījās līdz piecām tanku divīzijām, tomēr uzbrukumi nesasniedza mērķi. Vācijā izdotajā Ralfa Gramsa grāmatā «14. tanku divīzija» ir šādas rindas: «Šajās smagajās kaujās zaudējām 108.tanku pulka komandieri apakšpulkvedi Vilniku, viņa adjutantu oberleitnantu Osteru, bataljona komandieri Popu, majoru Bonzaku, kapteini Petersenu. Tās neveiksmes, kuras mēs piedzīvojām, liecināja, ka krievi nebija tik vāji un kaujas nespējīgi, kā to apgalvoja augstākie virsnieki, kuri neatzina pamatotus brīdinājumus.» 1944. gada 26. augustā karadarbība pieklusa.
