Students būdams, biju traki samīlējies vienā skuķē. Dienās, sēžot lekcijās, manu acu priekšā vīdēja viņas gaišie matiņi, naktīs, klausoties istabas biedru veselīgajā šņākšanā, apcerēju visvisādas tuvināšanās iespējas, taču no tā labāk nekļuva.
Skuķe jau nebija tik nepieejama kā Saulcerīte stikla kalnā, nē – ko jūs! Bijām dažas reizes paburzījušies pie saliņas zaļumballēs un, mājup vadoties, pat sirsnīgi sabučojušies, taču es alku pēc kaut kā nopietnāka.
Tā, naktīs murgojot un dienās pusdullumā staigājot, pagāja nedēļas trīs. Mācību gads akadēmijā bija beidzies, ritēja pēdējās prakses dienas, drīz sāksies vasaras brīvdienas un man vajadzēs braukt uz laukiem pie vecākiem. Līdz rudenim izčibēs mana mīlestība kā rasa saulainā vasaras dienā. Vajadzēja spert izšķirošu soli. Semestra pēdējā sestdienā uzaicināju savu Dulsineju pabraukāt laivā pa Lielupi. Viņa piekrita.
Tad manā prātā nobrieda kāds ne visai godīgs plāns. No pazīstama pārdevēja gastronomijas veikalā (Ļeņina ielā 1) izdiņģēju pārsimt gramu šokolādes konfekšu un devos uz aptieku, kur arī strādāja man labi pazīstams visādu pulverīšu jaucējs un mikstūru brūvētājs.
«Vecīt,» es viņam klāstīju savu ideju, «vakarā es ar dāmu kuģošu pa Lielupi. Pļavās jau sakrautas pirmās siena kaudzes… Tātad – šeit ir konfektes, iepildi, lūdzu, tajās kādas «gribamās zālītes», varbūt skuķis bez tām nepratīsies…»
«Cik tur tā darba!» mans paziņa nosmīnēja un pazuda savā noslēpumainajā valstībā.
… Vakars bija jauks. Kārtīgi saposies, jau savlaicīgi ierados laivu nomātavā. Drīz vien attecēja arī mana izredzētā. Skuķis bija tāds, ka, viņu ieraugot, jebkurš ar reimatismu sirgstošs vectētiņš savas zāles izmestu tualetes podā un sāktu dejot rokenrolu; apģērba uz viņas miesas bija tikai tik, lai tajā veiksmīgi varētu noslēpt zobu suku, skropstas nokrāsotas kā miniatūras cietuma restes.
Sēdāmies laivā. Šo to nenozīmīgi pļāpādami, sākām braukt lejup pa Lielupes rāmajiem ūdeņiem. Aiz mums palika Jelgavas pils, abpus upei pletās leknās palieņu pļavas; lēns vējiņš žūžoja upmalas niedru saaudzēs. Pasniedzu meičai konfekšu tūtu.
«Es pats saldumus neēdu,» paskaidroju, cigareti aizdedzinādams.
«Tas ir forši! Man tiks vairāk,» skuķe nopriecājās un sāka tiesāt cienastu ap apskaužamu centību.
Ēd, ēd vien, labu apetīti, es klusībā priecājos, gaidīdams turpmāko. Gaidīt nenācās ilgi. Pagāja minūtes desmit, un mana dāma kļuva nemierīga.
«Klausies, griez žigli pie krasta!» viņa, uz laivas priekšgala sola snaikstīdamās, uzsauca.
Nekavējos ne mirkli. Tagad vajadzēja sekot Lielajam notikumam, tas bija tikpat skaidrs kā fiziķim pievilkšanas spēks. Izmeklēju vietu, kur caur krastmalas niedrēm izvijās taciņa, un piestūrēju laivu pie krasta. Netālu vīdēja arī mani interesējošie siena vāli. Mana dāma aiztraucās kā aicināta, un es, laivu šā tā nostiprinājis, viņai steidzīgi sekoju. Hmm! Kas tad tas? Tur, pļavmalā, niedru biežņai beidzoties, vīdēja manas draudzenes… pliks dupsītis. Neizpratnē apstājos. Tajā laikā skuķe, trūcīgo apģērbu šā tā sakārtojusi, neatskatīdamās aizmetās pils virzienā. Sasodīta neveiksme! Atgriezos pie laivas un atlikušās konfektes iebēru Lielupē, tās man tagad bija tikpat nevajadzīgas kā prezervatīvs einuham.
Nākamā rīta pašā agrumā manā kopmītnes istabiņā ievēlās aptieķnieks.
«Nu, kā tad sanāca?» šis indīgi smīnēdams, apprasījās.
Izstāstīju.
«Citādi nemaz nevarēja būt,» viņš rezumēja. «Es taču konfektēs iepildīju nedaudz… dzīvsudraba.»
Nu, vai tas ir īstens draugs! Būtu es kauslīgāks, tad… Taču izlīdzējos ar dažiem nelatviešu valodā populāriem izteicieniem. ◆
