Apmēram astoņus kilometrus no Vircavas centra zemnieku saimniecības «Dravas» dārzā slejas stropi. Mazliet nostāk no bišu mājām rosās saimnieki Einārs un Dace Igauņi.
Apmēram astoņus kilometrus no Vircavas centra zemnieku saimniecības “Dravas” dārzā slejas stropi. Mazliet nostāk no bišu mājām rosās saimnieki Einārs un Dace Igauņi. Viņiem darāmā daudz, jo jāsāk sviest pirmo medu. Einārs teic, ka parasti šis process sākas ap Jāņiem, taču šogad vēlā pavasara dēļ tas mazliet iekavējies. Viens otrs bitenieks medu jau atsviedis, bet “Dravās” tas tiks darīts tuvākajās dienās.
“Šogad bites jau čakli pastrādājušas – sanesušas divas dores. Priekšā vēl liepu ziedēšana, āboliņš, klāt nāks arī jūlija ienesums,” priecīgi par bišu cītīgo darbu ir “Dravu” saimnieki. Viņi atzīst, ka biškopība ir perspektīva nozare, tāpēc katru gadu stropu saimniecības dārzā kļūst arvien vairāk. Pirms piecpadsmit gadiem sākts ar mazumiņu, nu Eināra un Daces pārziņā ir apmēram simts bišu saimju.
Sirdslieta un maizes darbs
Ar bitēm Igauņu ģimenei darīšana bijusi jau sen – savulaik Einārs par bitenieku izmācījies tehnikumā un zināšanas izmantojis, strādājot par pasniedzēju mācību dravā. Šo jomu izstudējusi arī Dace, tādēļ likumsakarīgi bijis dibināt savu zemnieku saimniecību. “Privatizējām saimniecības “Vircava” dravu, desmit bišu saimju bija pašiem, un 1989. gadā sākām ar apmēram trīsdesmit. Katru gadu kādas desmit nāca klāt,” stāsta Einārs. Tagad “Dravās” ir gandrīz simts bišu saimju, turklāt to skaits nemitīgi aug. “Pārsvarā mums ir Latvijas vietējās bites, šogad dravu plānojam papildināt arī ar Kraines rasi,” saimnieki atklāj, ka paši audzē bišu mātes. Tās tiek pārdotas citiem biteniekiem un lieti noder, lai paplašinātu saimju daudzumu savā saimniecībā. Proti, ja saime sasniegusi pietiekamu spēku, to sadalot, tiek veidotas jaunas – uz saimi ir viena bišu māte, un tā izaug “Dravās”. Turklāt, ja nepieciešams, vecākās bišu mātes tiek nomainītas pret jaunām – tādējādi iespējams izvairīties arī no spietošanas. Saimnieki atzīst, ka bišu māšu audzēšana ir sarežģīts process, kas apgūts vairāku gadu laikā.
Biškopība ir Igauņu ģimenes vienīgais ienākumu avots. Maizes darbs, kas reizē ir arī sirdslieta. Lai strādātu ar bitēm, jābūt interesei un patikšanai – pārliecināti saimnieki, atklājot, ka bites nomierina, relaksē, arī to dzēliens cilvēkam ir nepieciešams. Ne mazāk svarīgs ir fakts, ka visu gadu Igauņu ģimene galdā var celt medu. Dace teic, ka cukuru mājās nepatērē, to pat vairs “nevar dabūt iekšā”, turklāt tēja un kafija ar medu ir ne vien garšīgāka, bet arī veselīgāka. To atzinušas arī Eināra un Daces trīs meitas.
Iegūts pavasara ziedu medus
Pavasarī pie bitēm sākas intensīvs darbs – vispirms jāpārbauda, kā tās pārziemojušas.
Einārs saka – ja ziemā pāris saimju aiziet bojā, tas ir normāli. Taču “Dravās” parasti “tiek cauri” ar minimāliem zaudējumiem. Tiesa gan – šogad salīdzinājumā ar citiem gadiem bites pārziemojušas sliktāk, jo ziema bija bargāka, taču pašlaik saimes kārta jau atjaunota. Iestājoties siltākam laikam, tā strauji attīstījusies. “Jo kuplāka saime, jo vairāk augu var aplidot. Viena ienes vidēji 3 – 5 kilogramus medus dienā,” paskaidro bitenieks, piebilstot, ka pašlaik laika apstākļi ir labvēlīgi un saimes strādā čakli. Tagad tikai savlaicīgi medus jāatsviež.
Pirmo nektāru bites savākušas, aplidojot pienenes, mazo cūkāboliņu. “Dravu” bites iecienījušas arī Igauņu ģimenes piecpadsmit hektāru lielo ābeļdārzu, un saimnieki iegūst dažādu ziedu medu. Einārs paskaidro, ka to visvairāk iecienījuši arī pircēji, ekskluzīvāks ir viršu, griķu, liepu ziedu medus. Tādu gan iegūt esot sarežģītāk, jo tad bišu stropi jāpārvieto uz attiecīgām teritorijām, bet ceļš dažkārt mērāms vairākos desmitos kilometru. Dace atklāj, ka saimniecībai ir trīs dravas novietnes – pastāvīgas vietas citu saimnieku teritorijā, kur nolikti stropi, taču attālums no centrālās novietnes nav liels – apmēram desmit piecpadsmit kilometru.
Ceļot medus kāri ārā no stropa, “Dravu” saimnieks novērtē, ka bites strādājušas īpaši čakli. “Pašlaik ir pirmais jeb pavasara ziedu medus, jo vasara tikko sākusies. Puķes zied cita pēc citas,” saka Einārs, un Dace papildina, ka vislabākie nektāraugi ir nezāles. Plašs darba lauks bitēm ir saimniecības dravā, jo ar gadiem tās izveidojušas savu floru, un par ziedu dažādību dārzā sūdzēties nevar.
Visu dara kopā
Tikpat čakli, cik bitēm, jāstrādā arī saimniekiem, jo medus nesējām nepieciešama liela uzmanība. Saimnieks teic, ka biškopībā atšķirībā no citām nozarēm ir ļoti daudz roku darba, kuru nevar mehanizēt – vien medus apstrāde notiek ar elektrisko medus sviedi. Turklāt nereti vajadzīgs pat svarcēlāja spēks, lai paceltu pilnās dores.
Saimniecībā darbi vairāk vai mazāk sadalīti, taču pārsvarā Einārs un Dace visu paveic kopā, jo divatā tikt galā ir vieglāk, un “Dravu” bitenieki jau bez teikšanas zina, kas jādara, lai veiktos raitāk. Piemēram, Einārs ņem nost medu, jo rāmīši ir smagi, savukārt Daces pārziņā ir medus sviešana – rāmīši jāatvāko, jāliek sviedē. “Medu parasti sviežu vakarā, lai bites nemanītu, jo smarža ir spēcīga un izplatās pa visu dravu. Tad bites traucē strādāt,” stāsta saimniece, atklājot, ka pašlaik jau tiek sagatavota telpa sviešanai – visam jābūt tīram.
Izrādās, aplams ir teiciens, ka ar bitēm neko nevar zināt. Varot gan, tāpēc, ejot uz dravu, saimnieki nevelk aizsargtērpu – uzliek vien sejas sargu un paņem līdzi dūmekli, kas kurināts ar satrunējušiem prauliem. “Bez tā pie bitēm labāk neiet, citādi viņas saniknojas un traucē strādāt,” paskaidro Einārs, un Dace piebilst, ka dūmi bites nomierina. “Pavasarī viņas miermīlīgākas, ja sliktāki laika apstākļi, piemācies, kļūst niknākas. Taču, ja zina, kura bite ko dara, tad par dzēlieniem nav jāsatraucas,” saimniece atklāj, ka arī pēc uzvedības iespējams noteikt bites noskaņojumu, proti, vai viņa ir nikna un grasās dzelt, vai tikai izrāda interesi. Taču bez dzēlieniem neiztikt. Saimnieki stāsta, ka ir dienas, kad neiedzeļ neviena bite, taču dažkārt saņemts pat divdesmit dzēlienu uzreiz. Tas darboties pie stropiem pagaidām attur Igauņu ģimenes atvases, taču uz dravu meitas iet un citādi saimniecībā ir lielas palīdzes.
Produkciju realizē paši
Medus telpā jeb dorē ir divpadsmit rāmīšu, katru, izmantojot kaltiņu, izkustina, jo bites to pielīmējušas ar propolisu, un izņem, pēc tam notrauc vairumu bišu, bet pārējās aizgaiņā ar slotiņu – tā no malas izskatās bitenieku darbošanās. Kāres ir medus pilnas, un saimnieks teic, ka šūnu medus ir vēl vērtīgāks un dabīgāks produkts par izsviesto, jo tajā ir gan vasks, gan propoliss, turklāt aromātisko vielu vairāk. “Kad medu izsviež, daļa aromātisko vielu izgaro, taču tas vērtību nezaudē,” Einārs stāsta – kad medus izsviests, to safasē, un gardais produkts var mērot ceļu pie pircējiem.
Saimnieki pārliecināti – nemitīgi jābūt apritē un ar savu produkciju jāiepazīstina, citādi tirgošanās nevedīsies. Izmēģināti dažādi bišu produkcijas realizēšanas veidi, un tagad medu tirgo paši. “Dravās” iegūto iecienījuši kā tuvākā, tā tālākā apkārtnē.
Nu izveidojies stabils klientu loks – sākumā pircējs iegādājas nelielu burciņu medus, bet pēc tam jau prasa krietni vairāk. Igauņu ģimene novērojusi, ka rudenī pirkšana ir aktīvāka, jo cilvēki zina, ka ienācies svaigs medus. Ar veselīgo produktu “Dravu” bitenieki klientus cenšas nodrošināt visu gadu. Gadījies, ka tas beidzies janvārī vai februārī, bet, piemēram, pagājušajās gadā nedaudz palicis pāri. Priekšrocība ir tā, ka medus nebojājās – pat pērnais saglabā savas īpašības.
Einārs un Dace pārliecināti, ka biškopība ir perspektīva nozare, tā nemitīgi attīstās. Tiesa gan – pašlaik tieša valsts atbalsta nav – atsevišķi par bišu saimi nemaksā, arī cukura cenu regulē tirgus, taču ziemā piebarošanai uz saimi nepieciešams apmēram desmit divdesmit kilogramu. Turklāt “Dravās” šim nolūkam izmanto vietējo cukuru, tāpēc ziņas par cukurfabrikas slēgšanu satrauc. Sāp arī sirds, ka cilvēki nereti izvēlas no ārzemēm ievesto medu, kas pieejams par zemāku cenu. Taču par “Dravu” bišu veikumu saimnieki var galvu likt ķīlā – zeltainais produkts ir tīra manta.
