Savdabīgās batālijas, kas jau gadus piecpadsmit risinās starp Ventspils mēru Aivaru Lembergu un Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru, jau sen grūti uzskatīt par juridiskām pārbaudēm jeb, modernajai terminoloģijai atbilstoši sakot, – kriminālprocesiem.
Savdabīgās batālijas, kas jau gadus piecpadsmit risinās starp Ventspils mēru Aivaru Lembergu un Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru, jau sen grūti uzskatīt par juridiskām pārbaudēm jeb, modernajai terminoloģijai atbilstoši sakot, – kriminālprocesiem. Principā jau daudzus gadus ilgusī tiesiskā sāncensība starp Lembergu un Ģenerālprokuratūru atgādina divu sadomazohistiski tendētu, vienu otru nemitīgi skrambājošu kovboju dueli tālā Teksasas prērijā.
Visi Ziemeļkurzemes ostas pilsētas galvas asinskārie politiskie un cita veida pretinieki aizvadītajā nedēļā vismaz uz mirkli varēja justies kā uzvarētāji un saskandināt glāzes, jo pagājušo ceturtdien Ģenerālprokuratūra jaunizceptajam premjera kandidātam Lembergam uzrādīja apsūdzību kukuļņemšanā, noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanā un amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšanā, piemērojot gana odiozu drošības līdzekli – drošības naudu miljons latu apmērā un aizliegumu izbraukt no valsts bez lietas virzītāja svētības.
Domājams, Jāņa Maizīša vadītā iestāde līdz šim veltījusi ne mazumu resursu, lai no dažādiem skatu punktiem vērtētu Lemberga darbību Ventspils pašvaldības un ienesīgo uzņēmumu vadībā, ņemot vērā, ka pilsētas mērs minētā iestādījuma redzeslokā turēts pagodinoši ilgstošā hronometrāžā un vairāku apjomīgu lietu ietvaros, taču bez taustāmiem rezultātiem. Pagājušās nedēļas notikumu sakarā jautājumi, šķiet, radušies ne tikai Lembergam, turklāt ne vien apsūdzībā pieļautās gramatiskās “haltūras” (vai atbildīgais prokurors jau izsaukts uz paklāja?) dēļ.
Norobežojoties no tendenciozā lietas atspoguļojuma ar Ventspils uzņēmumiem saistīto izdevniecību plašsaziņas līdzekļos, kur Ģenerālprokuratūra nozākāta par netīrās politiskās kampaņas sastāvdaļu, jautājums, kādēļ tieši tagad izvirzītas minētās apsūdzības (lai gan pārbaudes šajās lietās veiktas arī agrāk, kad iemesls krimināllietai tā arī netika atrasts) un tiesai nodota krimināllieta apsūdzībā par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas publikai plašāk pazīstama kā “Grinbergiāde”, ir ļoti pamatots.
Saskatāms pārāk daudz netiešu norāžu, ka notikumi ap Lembergu tieši saistīti ar vēlēšanu tuvumu, lai kā to arī noliegtu tiesībsargi. Neatkarīgi no tā, kā interesēs tiek sarežģīta dzīve Lembergam, potenciālā iespēja viņam ieņemt premjera krēslu ir nepieņemama virknei Ģenerālprokuratūrai pietuvināto pašreizējo politisko smagsvaru. Vienlaikus tiesībsargājošajai iestādei perspektīvā pastāv iespēja “ieriebt” Ventspils mēram par pagātnē tiesas zālēs sagādātajiem fiasko saistībā ar tiesiskās palīdzības lūgumu Šveicei. Turklāt pēc tam nebūs iespējams pagriezt atpakaļ laiku (un pilnībā atgūt zaudēto reputāciju) pat tad, ja krietni pēc vēlēšanām apsūdzības izrādīsies kārtējais čiks bez tiesiskām sekām. Gluži kā gadījumā ar nelāgos epitetos dēvēto ekspremjeru Andri Šķēli, kad galu galā pēc pārbaudes tā arī nevienam netapa skaidrs, kā ministra vietnieks sadūšojies “uz krīta” iegādāties labierīcību komplektu divdesmit gadu algas vērtībā.
Mēģinājumi nogāzt trubas valdnieku no mēra krēsla un politiskās skatuves līdz šim novēroti daudzkārt. Taču līdz šim Lembergs meistarīgi pratis aizsargāties, izmantojot savā rīcībā esošos advokatūras resursus un sakaujot pretinieku ar viņa paša paņēmieniem. Vai tuvākajos gados Ventspils saimniekam būs lemts aiziet pa oligarhu ceļu Hodorkovska pēdās un bezrūpīgām vecumdienām nodoties, svītrainā pidžamā caur restotu lodziņu skatot valsti, kuru reiz pats bija iecerējis vadīt, vai arī notiks kārtējā kovboju “koltu” pārlādēšana, to rādīs laiks. Duelis starp nesamierināmajiem pretiniekiem turpinās, un stobri joprojām ir karsti.
